Uzmetu aci diviem mad in america rakstiem (https://michaelcornwall.com) nu un palika iespaids ka šitas kaut ko varētu rubīt, bet vispār, nav ne jausmas, neiedziļinājos viņa personības un ražotnes datos. ir viens tāds sīkums piemēram kad tev bāž spaini uz galvas un klauvē tur pa dzeni, tev nav tur ko vairs darīt, labāk uzreiz atslēgt strāvu nu var arī pretoties ja nevar savaldīties bet pastāv briesmas ka jo vairāk tu viņiem mēğināsi stostīt jo tuvāk tevi stums pie tās akas bet tā ir tikai viena tēma dzīvē kur viss ir aizlaists. Es domāju stumj pie akas jo nevienam nepatīk ka piesmej nokoptu taciņu arī kaimiņu iecienītu translētu radio visās skolās darba vietās upju malās zārku malās
Skolā vispār es varu parunāt ok dažreiz pat uzjautrinos bet teju katru dienu parasti arī samērā ātri iestājas dolbanujs un vairs nav ko teikt, cik es tajā varu piedalīties cik var pa to sēkli brist man labprāt vajadzētu vairāk stundu vienatnē kur es vienkārši lēni baudu darbības un iegrimstu

Naudas piedzinēja, stulbā vista, visa slikta, dzejot neprot, runāt vēl mazāk, jēgas maz, bet strādā daudz, it kā. Glezno, glezno, sūds tāpat

Viss beidzās braucu uz gaismu

iedomājos, un pēc balzama jau vairs neciešu, kāpēc draugi nevar saprast, ka vilcienos nevajag skaļi runāt? kāpēc es runāju skaļi, kad citi beidzot nerunā? kāpēc trala la la ala? un vai viņi saprot, ka to galvu viņiem sāk spiest tāpēc, ka es klusi viņus lamāju? dārgie draugi, no kurienes šī atšķirtība? tas pats ar televizora pulti, kāpēc pults nesaprot, kad viņu spaida? kāpēc vilciens nesaprot, kad es viņu braucu? kāpēc labi?

Plkst 10.20, vēl neesmu tikusi līdz skolai, bet paliek jau mazliet slikti, slikta dūša, tirpst galva, saiko. Vot jums dzīve, pa kuru laiku es būšu laba pret negodīgiem un riebīgiem?

kad viss tas stiprais pāriet, kur liekas, ka esmu izlikusi lielākās pūles, bijusi vistuvāk sev, vai zīmēšanā, vai bērna mīlēšanā vai citur, kad viss tas pāriet, vai, kad tam ir jābeidzas, man liekas, esmu bijusi tālā, atsevišķā pasaulē, kas bijusi nozīmīga, bet ne īsti šajā pieskaitāma, bet es vēl kaut ko skaitļoju

Zīmēšanā gāja slikti, biju gatava iet 4 stāvus zemāk vienkārši uzpīpēt, ko arī darīju, bet tad uzradās tas bija izcilais tēls, kas bija arī runājošs cilvēks, tikai nerunāja, bet nolika mani tur, kur es nezinājām, ko darīt. Viņš ne runāja, ne smaidīja, ne atbildēja, tikai paņēma izmeti no miskastes un skatījās virsū un staigāja aplī tas kvadrātā un sakarā. Es neatbildēju, aiz satraukuma taisīju grimases. Cerams, nākamajā zīmēšanā ko saglābšu. Muļķīgā roka, par plănu.

Esmu tā domajusi jeb domājis braucošā autobusā, sēžot bezspēkā, cik tas nu gan būtu nožēlojami un pašu pazemojoši tur raudāt, bet šodien jau sāku trolejbusā, pārnesot uz autobusu, un nu nekas traks nenotiek. tikai čurāt vajadzība uzradās, negaidīti kā pārsteigums, un domājis, vai tiešam iespējams, ka urīnpūslis var plīst? Bet nekas tāds nenotika, visi dienas pārdzīvojumi tagad liekas nieks.

Viss, krīze, rīt nekur neiešu, vai tieši otrādi, būšu gatava redzēt jebko. Visu cieņu.

Šis bija visgrūtăkais brauciens,tik ļoti gribējās čurāt. Arī, kas tas ir, kas tik labi skatījās?