-

agrā rīta agrumā sabļāvu uz profesori

pasaule no putna kakas lidojuma

pagaidiet, vairāk jau nekas vairs, neņemsim vērā vientulību, kas ir ārprāta smiekli, tupākais vārds mūžā, ienākusies raža, nav vajadzīgs reizi pa reizei iet ar sevi ap nakti braukt pa savu ciemu austiņās kur ir laba skaņa, lai cik neglīti tas viss ir uzrakstīts, iebraukt pa vienu ceļu uz jūru bisk pataustīt ūdeni uzpīpēt braukt tālāk un vēl tur jūru apskatīt, kaut kādu salūtu tālu rīgā, vēl kādu jūru jaunā vietā, kuģus blakus ciemā, dzimšanas dienas dziesmas centrā, vecu kafejnīcu dzelzceļā, tempu riteņos mainiet pēc sajūtām, izbraukt čūsku lai bisk riepas sašūpo jo esmu tāds līgans mani tas spoguļo, man vispār nevajag neko intelektuālu dzīves stiprinājumam, tomēr šodien lasīju grāmatu pāris h, pēc tam seja bija 5 g vecāka, varbūt jums ir visa taisnība šaubīgi, bet man nav iespēju kaut ko rādīt, nu ko es varu rādīt, man ir tāda privilēģija šovakar aiziet gulēt nekurienē mājās un pamosties vienpadsmitos

Biju savu ļengano ķermeni aizvedusi skriet maršrutā līdz koklītēm, brīžiem elsoju, bet veldzējoši. Divas reizes pagulēju jūrā un kopā ar xanax tagad jūtos labi un pieslēgta nesarežğītai dienai. Varētu sākt briesmīgi kopēt grafiku, gan jau nebūs grūti.

Citādāk es no tā alcheimera netikšu ārā, lai gan negribas, bet vajag rakstīt, jāatzīst, vārdi nav mana stiprā puse.

Par nodaļas izvēli turpinu šaubīties, vairāk pēc sliktiem vērtējumiem, bet, ja man vienkārši nekur nav paredzēts saņemt labu vērtējumu? Tā tas ir visticamāk. Un ko tur vispār šaubīties.

Kā man gribas kaut ko augstu sasniegt, kādu trešo stāvu varbūt.

Atvedu mājās atzīmes 6 evaņğēlistu, braucot mašīnā klausījos lr3, nedaudz gaudoju līdzi, mazliet sāp vēderprese, apğērbi ar garajām rokām ir mani nogurdinājuši, sapratu, ka atkal tūlīt nebūs naudas, kaut man ieskaitītu to naudu, lai es varētu vilkt kreklus ar īsām rokām, viena ar mani runā piesardzīgi, otra saprot, ka man šodien ķīselis un turpina praktizēt savu labvēlību, biju ļoti izsalkusi, nesapratu, kas jārunā, apmierinājis ar klausīšanos nesaprotamā valodā un piekrišanu, tas ilga kādu pusstundu, tad laidos lapās.

Ja es kādam skatos acīs, man liekas es viņiem kaut ko sliktu daru, vienīgi, ja otrs arī skatās spēcīgi, bet tad jājautā, priekš kam tā skatīties. Man tas ir komunikācijas veids, kad nav ko citu teikt, vai arī, vienkārši, patīk padzerties vai arī tas ir labs veids kā meklēt domubiedrus. Citādāk viss notiek zemē.
No tām zālēm nekas nestrādā, nav jēgas. Gadu turējos, nelietodams un tagad lietojot vienīgais strādā ksanakss, bet neiešu jau katru dienu sevi tā apmierināt. Kad es viņu iedzeru, pēkšņi jūtos normāla un mierīga, labs efekts, vai ne?