apliku šalli, uzspiedu ziemas cepuri, uztaisīju sev kokteili un iedomājos, ka grabināšu centus, tas neizdevās, tikai kāpostus paēdu.
katrā ziņā esmu priecīga par U, kurš, kā saka, pirms nedēļas vai trīs vai piecām dienām bērnudārzā piegājis pie bērna J, ar kuru kopā dārzā ir 2, 3 gadus, un kuram neesot neviena draudziņa (J ir ļoti mīlīgs puika) un pajautājis, vai J ar viņu draudzēsies. Šodien U jau teica, ka J kā brālis viņam, es redzēju pie dārziņa, kā U palika savu galvu kā spilvenu apakšā zem J galvas, kurš gulšņāja āra laukumiņā uz soliņa, forši, vai ne.

jā es apslimu
pie tā mājas stūra
pārslīpēts un ziliem zobiem
un ūdenskritums no loga izkritis
ar visiem krabjiem
bet kad piegāju klāt visklusākajai sienai
manas pusdienas bija galvā

Tags: poetry

kāpēc brīžiem tik grūti iet
kā puteklim kas miglu zīž
un maizi grib apēst ar pārāk mazu muti
tas barās stāvus un guļus iet
nav tikmēr neviens pāri kāpis
un mājā viss ir labi
tie ķieğeļi labi

pildās šoseja un sejā trauc sāļi
ko saki cāli
kad slikti iet
tad atceras ka ziedi mirst no buljona
un iet dušā pret ķimikāliju
raudi tagad raudi tēju
tā būs zila ar bēniņiem
visā pasaulē skumst govis
tās ir visu vecās govis

tu esi liels lops kas slāj pa nakti
temperatūra ceļas uz rīta pusi un
visi termometri zvana celies augšā ar savu kāju
izbāz viņu kā ērgli pār debesu tepiķi
un sāc savu strāvu
ar noliektiem galiņiem
atslābsti mazais audekla gabals

kantorī zvana telofons
sveiki jums ir atnākuši pakaļ
pēc desmit šķaudieniem
plūsti uz izeju ar savu marmorēto ragu
tur gaida kastīte lai kāptu iekšā
šis būs mierīgs brauciens

Tā kā nemāku vairs gulēt tam piemērotajā laikā un funkcionēt tam piemērotajā laikā, no rīta pēc atkal un atkal 5h miega pamodos, noğērbu pidžamu, uzğērbu pēc iespējas mazāk dienas drēbes, aizgājām ar U uz dārzu, mājās atkal pidžamu, aizrakstīju, ka esmu slima un biju gatava gulēt. Bet kā? Tikai tirpst galva. Man arī 8 h miegs negarantē normālu nākamo dienu, 9, 10 jā, tad varu savākties, bet ar piecām strauji viss iet uz leju un es brienu un lādējos, un reibstu. Tagad mēğināšu vēlreiz

Atdodiet man zemi.

Mājas, duša, džins = cilvēciņš

Viens no attēliem, esmu vēl maza meitene, jautra un draudzīga pēc dabas, mazliet kautrīga, ākstīga, tad pēkšņi pusaudžu vecums un viss ir sajāts un ir besīgi

Šodienas pirmās cigaretes piedzīvojums bija tradicionāls, es izeju uz balkona, apsēžos un aizpeldu attēlos, attopos tikai pie pēdējiem ievilcieniem, lai secinātu, ka ir rīts, fiziskās pasaules attēls priekšā, drausmas viss sabojāts. Tad aizeju pie guļošā bērna, atkopjos un diena var vēlreiz sākties.
Starp notikumiem izmazgāju zobu starplikas, pievadus un stacijas

Paldies, sāku lasīt Cartooning, izsniedzu tehnisko palīdzību mammai, gruntēju, tagad tulk līdz Umb

No šīs nedēļas, kas kopumā nebija tik briesmīga, kā man šķiet, es tikai varu atkopties brīvdienās kļūstot par, piemēram, komiksu mākslinieku, bet apstājos pie tā, ka nevarētu būt atklāts, jo tad ar mani neviens vairs nedraudzētos, tas mani apbēdinātu. Draugi, kolēği, radinieki, visi tad, jau dzirdu, saka, kāds briesmīgs cilvēks, gluži jucis. Nu nē paldies.