Vienu brīdi atrodos uz zemes, otru jau bezsvarā, kad biju uz zemes, domāju, o, tas ir tik viegli vienkārši atrasties, es te visu saprotu, te var paveikt lielas lietas. un tad jau atkal zeme paveras viss tik šaurs un notiek pa milisekundēm

Man liekas, pēdējais pusgads ir bijis bomba manas garās horizontālās pieres rievas izgrebšanā, šobrīd jau sāku pieņemt to kā daļu no fiziskā es.

Sapnī biju Norvēğijā, kur atkal biju laimīga, veikalā par kaklarotu ar miroņgalvu apdari piedāvāju samaksāt ar izolācijas lentu, tās bija daudz.

Tur neesot ne plaušu karsonis ne bronhīts un iztrieca mani pa durvīm. Kas tad man ir trīs faking nedēļas, pēc kurām man gribas no kartoniem locīt zārku?

Rentgena izmeklējuma aprakstu gaidu kā bērns, kas gaida ziemassvētku dāvanu. Neprātīgi divas reizes jau zvanīju, vai jau ceļā, vai jau ir, pie durvīm klausos, vai vecītis jau nerunā ar palaidnīgajiem kaimiņiem, tūlīt būs. Tajā pašā laikā pērku dārgus vitamīns ar naudu, kuras man nav un priecājos par sauli, te var izkust.

Kur likties, novietot sevi guļam ārā sniegā atplestām rokām vai. Kopā ar slimošanu nu jau drīz mēness garumā un platumā, un mokošā rādiusā un tā laikā turpinot apmeklēt mācībiestādi, jo variants neapmeklēt paliek tikai tām dienām, kad nelaimīguma spiediens jau kruķī asaras, kopā ar to, ka esmu bisk viena un droši vien vēl ilgi būšu un to, ka apkārtējie konservatīvie grib piespiest vai piekaut un liberālie uzspiest vai piekaut, bet es domāju, kas jums kaiš apslēptie varas organismi, bet man nav spēka, un to, ka nekas nekur nevirzās, bet gribu ar savu bērnu uzkāpt uz sērfa dēļa un slīdēt garas tūkstoš stundas virzoties uz sauli. Kopumā slikti, bet tā kā esmu mirusi vairākas reizes dzīvē, bet nenomirusi, tad man nav arī šaubu, ka šis ir tikai garastāvokļa sekas un patiesībā ir ok.

Muldoņa no manis izaugs, kūciņ uztaisīju. Nē, piedodiet, divas.

Ak nē, pie reizes rīt man ir dzimšanas diena un no manis droši vien gaida kādu skaistu pašceptu kūciņu, bet esmu tikai gatava likt uz galda savu klepu. Ok, man ir plāns servēt arī saulespuķu sēklas saulespuķes vai arī kūkas formā, abi šie varianti šķiet vienlīdz labi, tad visi būtu nodarbināti arī klusuma brīžos. Vīns, protams, vīns. Nekādus stipros dzērienus, tie maitā garu un pārlieku atraisa kautrīgos, tas mums nav vajadzīgs, jo neko jēdzīgu jau ar to nevar panākt. Varbūt tomēr kādu kūku no elvi vai rimi, tomēr, tad jau labāk kādu konfekšu kasti, asorti, lai būtu iespēja painteresēties, uz ko tad izvēle kritusi citiem biedriem. Laikam tad jāsāk gatavoties. Likšu saulespuķes sēkliņu podā, lai dīgst.

Atkal sāp galva un slimoju jau man liekas 3 nedēļas, nevaru paēst, slikta dūša. Pēc nedēļas akadēmiskā izrādīšanās, darbu nav, varbūt pagulēt, kamēr bērns pieskatīts.

Viens gulēju 3,5 h, divi sasitu celi uz stalažu skrūves tā, ka likās, smadzenēs ieplūst morfijs, trīs neesmu ēdusi kopš vakardienas, četri nebiju čurājusi kopš rīta, bet tikko pačurāju, ir viegli nomākti, bet pieci braucot atpakaļ skaļi dziedāšu dziesmas, ko daru gandrīz katru rītu, un tas visu izglābj.