un tagad beidzot ir jātulko, bet nevaru pārstāt raudāt, žēl, ka neraudu naudu.

gribētu zināt, kas ar mani šajā novembrī notiek. Un ar jums. Biedē emocionāla nenoturība, izjūtu spēcīgums, kolēģu piedāvājumi man uztisīt kafiju, iedot cigareti (vairs neesmu atmetusi), sēžam, pīpējam, viņa jauna meitene varbūt nelaimīga saka, gribu lai tev un visiem būtu labi, draugu zudums, tiešums, atklātība, spēku izsīkums, savu mātes spēju samazinājums, nav laika, cenšanās, cenšanās, nekā nepadarīšana, straujas bēdas, vēlme iedzert, šausmīgas skumjas, vēlme neizlikties, arvien vairāk tiešas taisnas ejas no sajūtām uz apkārtējo un otrādāk. it kā atrašanās tagadnē, bet, kā mēs zinām, tas var būt mānīgi un var būt neprāta liecinieks. Bet no tā esmu atsacījusies. Vakar tik ļoti centos nebūt nogurusi atbraucot vēlu mājās, apsolīju bērnam spēlēties, nonācām pie kārtējā atklātā punkta, viņam bija bail, ka tēvs vai es viņu var pamest, tikai atgādināju, ka tas nav iespējams (nāvi neminot), viņam esot atkārtojošs sapnis, kur viņš ejot un pēkšņi iekrītot bezgalīgā tumšā caurumā, kad prasīju, kas tālāk notiek, teica, ka vienā brīdī viņš vienkārši nomainot sapni. Vienkārši nomainot sapni.

Pašaudījos pašas dīķos, protams, nevajag tā darīt.

Precizēts: atceros, kā sēdējām pie Gaujas āra galdiņa un bija saulains un atnāca vēl Tors un mēs trīs, man šķiet, runājām par ģimeni un vērtībām, un es nesen satiku uz mirkli Toru un abstrahēti atcerējos, kādu teoriju tur Gaujā kurā gadā tur gvelzu, tagad var redzēt, kā vēl viena ilūzija ir sagrauta.

Man (literārais es) patīk iet pa ceļu, jo tur nekā nav. Vectēva spoks.

Tu esi bijis tik auns un es esmu bijusi tik auna, un es vēlreiz visam iziešu cauri un atveseļošos.

Vakar naktī izlasīju ap 40 ierakstu vectēva dienasgrāmatas. Tagad man sāp galva, bet tas ir saistīti nesaistīti, jo tā sāpēja arī vakar, un es vairs nekad nebūšu tas, kas biju iepriekš, lai gan vienmēr jau tas esmu bijis. Nekas jau arī traks, principā, ģimene kā traucēklis pašizpausmei, mūza, kas nogalināja viņu nedzimušo bērnu, sliktā sieva, ārprātīga vientulība un cita biezā vilna, vai tik es arī vienmēr netraucēju sava bērna tēvam radošajā kreisajā un, vai tad nebiju zemākā neinteliģentākā bāba viņa ciemā. Vai tad nē? Nu ja ne, ne, labi, sagribējās korelēt. Ja jau par brīvo runu, kam nemaz nav jābūt saistībā ar cilvēcīgo un vispār jebko noteiktu.
un kamēr toc kāds par vēzi runā, es atkal, kāpēc bērnam katru vakaru ir slikta dūša un priecājos, ka manā genofondā vēzīts nav kāpis, vismaz nav redzēts. Vēl visu ko nāksies redzēt, tikai ne savu sajukšanu prātā, to nekad. Kāpēc no rīta jāraud un kāpēc viss tik pilns. Jo es vairs neesmu tas, kas biju, kad es biju vēl nebijusi.
sliktā alkohola cienītāja un ko vēl sliktu var izdomāt. Aj, bēdīgs.

varbūt satori varētu nomierināties ar tām reklāmām un lūgumiem nebloķēt? diezgan uzbāzīgi.

Jau laikam ceturto reizi mana ienākšana kādā pirkšanas iestādē izraisa pārdevējos to piesardzīgo jautājumu un neskaidrību, adresējot vai nu man, vai kādam kolēğim, "Vai šeit kaut kas nedeg?", sajutuši kādu smaku, kas izraisa viņos fantāzijas par dūmojošām kabīnēm, degošiem plīša lāčiem, lellēm vai cigarešu paciņām, kas to lai zina. Tā kā esmu jau apradusi un vairs neapjūku šajās (bet tikai šajās) situācijās, vakar, kad bērnu lietu veikalā apkalpojošā persona man jautā atkal to pašu, vai es gadījumā nejūtot dūmu smaku, nekavējoties atbildu, ka tā esmu es, tas ir vīraks, degšana, pārkarsušas smadzenes, tās ir skaistās Serge Lutens smaržas. 

Sākumā nepievērsu tam pietiekamu uzmanību, bet tad sapratu - tas, kas pēdējās dienās traucē, ir sašķiebies pēdas pirksts, kas liecas zem cita pirksta.