 |
 |
|
 |
 |
 |
 |
tā kā pēdējā laika miega režīms brīžiem iet pāri organisma izturības spējām, šodien pēc skolas darbu atrādīšanas atbraucu mājās un nolūzu ļoti dziļi, pēc sajūtām tur satausta bezdibeni. nez vai vēl kādreiz dzīvē tik smagi un nepārvarami, un ar liekām sajūtām neatšķaidīti, un nepārtraucami biju raudājusi, ļoti ārprātīgi, vienīgais, kas ir iespējams - drausmīgi smagi bezdibenīgi raudāt. un tad mani pamodināja, kas par pārvērtībām, cik skaisti te ir būt, viss izbrēkts, paradīze
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
 |
|
 |
 |
 |
 |
Gājām ar U. (U. paskrēja pa priekšu) pāri ielai, deg gājējiem zaļā gaisma, no stūra izlec tupa dura auto un gāž virsū U., es paspēju saķert Umbi, vecene tik noplāta rokas, šajā brīdī manas dusmas ar 100km/h uzlec augšā un, kad tā pretīgā galva savā auto brauc jau garām prom, iemetu pa auto durvīm ar pusizdzertu Mirinda bundžiņu, šī noliek pa bremzēm izkāpj ārā un dusmīga dirš, ka izsauks policiju, es ahujeķ vnk, ahujeķ, un vēl viņa norādīja, ka redz, mans bērns tagad raud :D vienkārši fuck this shit.
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
|
 |
|
 |