It kā tas būtu grūti un zeltiem atalgojami saglabāt nemainīgu savu ego.

Zems asinsspiediens un nav spēka sevi panest uz kruķiem, rokas vairs netur slodzi, vājas paliek
Un, ieturot pauzi ierakstā, paspēju jau kārtīgi sadauzīt pakausi, tagad jāparaud
Lielpuns, sāp
2020, gads, kad sevi kārtīgi atdauzu
2020, bīstams gads

No 2litrīgās piena pakas saleju pāri 80 litriem piena degvielas bākā, prātojot, kāpēc tik dārgi jāmaksā par degvielu, ja tas ir piens, aiztaisu bākas vāciņu, pakratu paku, secinu, ka paliek pāri vēl vienai kafijai.

Piemēram, vakar veikalā, kur iepirku visādus snekus, aizmirsu kartes pin kodu, man, labi zināms, veikali rada satraukumu, it sevišķi, kad nonāku līdz pārdevējiem, bet tā kā man bija fiziskās problēmas, tas ir, lauzta kāja un neparocīgi kruķi, sapratu, ka būs galīgā dirsā, ja tagad vēl manas garīgās problēmas iejauksies, tāpēc palūdzu pārdevējai "pagaidiet", un pusminūti tupi blenzu tālumā, mēģinot atsaukt pin kodu pagarās rindas priekšā, un domās papildus lūdzu visiem būt iecietīgiem, ieskaitot pārdevēju. Saprotams, viņa manu tālskatu vienā brīdī pārtrauca ar nepacietīgu, šķiet, "nu?" un man pirkums bija jāatceļ. Izgāju ārā vēl padomāt. Tas viss mani mazliet satrauca, bet nebija jau tik slikti.

Brīžiem nevaru pat izturēt to informāciju, ko saņemu caur telefonsarunu vai zibsni soctīklā. Ir liels prieks, ka studijas varēšu pabeigt attālināti.
Varētu padomāt, ka esmu nīgra un depresīva ikdienā, bet tieši otrādāk, it sevišķi Kovid soc ierobežojumu laikā vidēji mana pašsajūta ir laba, stabila, esmu optimistiskāka.

Naktī pamodos un sapņa iespaidā likās, ka kāds staigā pa dzīvokli, biju bisu bailīga, gribēju gultā pagriezties uz otru pusi, bet galva bija ieklemmējusies un šķita, ka dreb pie nesekmīgām pūlēm pagriezt, acis arī nemācēju atvērt, besiks.

Mani tas siltums padara klaiņojošu (kad esmu viena). Sāku sēdēt atkal pie jūras, tad izdomāju, ka vajag iet mājās taisīt kkdu skolas darbu, pēc tam attopos, ka atkal sēžu ilgi pusceļā uz mājām uz koka takas, vienīgais, kas dzen uz priekšu, ir vajadzība pēc tualetes, jo liekas vēl par grūtu atbrīvoties no drēbēm mežā

Nezināju, ka varu tik garšīgu gaļu marinādē izcept.

Bija man tāds sapnis te, ka laivojam ar U mazā koka laivā un lēni virzamies caur pārplūdušiem džungļiem. U ir atgūlies ar galvu pret laivas malu, kad no ūdens iznirst čūska un ar pretīgiem zobiem liecas pie U galvas, U neko nemana, es - v šoke. Viņa kodīs U. Nu nē, lēni liecos uz to pusi un lieku plaukstu starp čūskgalvu un U galvu, nē nu kodīs jau, tikai, lai netrāpa ne tur. Kaut kā beigās no tās nahrenās čūkskas maigi viltīgi izvairījāmies, vnk īstajā sekundes simtdaļā atgrūdām laivu, kamēr čūsk nepaspēja noreaģēt.

Man ir labi izdevies nedraudzēties ar pusi kursa biedrenēm, apstākļi labvēlīgi palīdz.
Kopš ārkārtas situācijas pasludināšanas ir pagāušas gandrīz 3 nedēļas, sāk pietrūkt darāmā, nē, vēlmes darīt darāmo, velk izvilkt uz zemeslodes likstas rēķina. Nezinu ko darīt, braukt ar riteni, kārtot māju. Ar katru dienu arvien vairāk esmu sajūsmā par pārkārtotu/sakārtotu māju. Bērns sāk transformēties. Bļauj pa visu pagastu, it kā to pagastu mēs būtu iekarojuši. Es tikai saku, beidz bļaut, kas iiir.