Jā, dārgie pākšu draugi, esmu darījusi daudz neprecīzu lietu, bet jūs uzbrukāt pēkšņi, pa durvīm iegailot iekšā savu reto slimību, tāpēc es sēdēju un skaitīju mantrī "nekad es nebūšu rets, nekad rets, rets", tāpēc es mežonīgi dzēru šķidrumu, sēdēju un dzēru līdz riteņa riepa pārplīsa, un pasaule uznāca parasta. Kurš vispār brauc bez tiesībām? Tā nebiju es, bet kurš tagad zinās, kad zirnis aiz restēm, tai retajā pasaulē viss ir zināms. Tas neskaitījās ne tad, kad ar zābaku iekāpa acī, ne tad, kad teroristu uzbrukums tika attaisnots ar manu neelastību pielāgoties krusai mierīgo iedzīvotāju skavās. Pārnāks mājās zirnis, būs slapjš un vienkārši apaļš, un prasīs reta stāja, bet kāpēc tu streb, bet kas aiz nāras? Nekas tur nebūs, nekad rets, vairs rets. Visas manas mīļākās vienkāršās formas nāks atpakaļ.