Baltas mākoņu aitiņas ganījās zilajā debesu pļavā. Viegls vējiņš plivināja kokiem vēl nenobirušās lapas. Daba likās iegrimusi mierā, kurš novembrī bija baudām gaužām reti. Biežāk varēja dzirdēt lietus lāses ritmiski sitamies pret rūti.
Pienācis tas laiks, kad smaidi sejās kļuva skumjāki, nopietnāki, vai izzuda pavisam. Pelēkā miglas seģene biežāk no rītiem klāja laukus un cilvēkus. Saules redzēja maz.
Vakaros gribējās vien iekurināt krāsni un sēdēt pie tās atvērtām durtiņām. Lūkoties kā šaudās sarkanas un dzeltenas liesmu mēles. Kā sprēgā dzīvība ugunī. Klausīties, kā vecmāmiņa, adot rakstainu cimdu pāri, stāsta par savām jaunības dienām un par svecīti logā. Dzert kumelīšu tēju, kura pielikta karote viršu medus un uzdziedāt kādu tautasdziesmu par siltu, jauku istabiņu.
Nogurums un saltums šādos brīžos allaž nolien aizkrāsnē, no kurienes uzglūn ar savu pelēko aci. Tomēr pat viņu lūrēšana nespēj aizbiedēt to siltumu, kuru sirdī ienes rudens mierīgie vakari, kuri pildīti sirsnības un mīlestības.