Viņš jutās savādi noguris un morāli iztukšots. Kā tukša zupas skārdene kāda popārta gleznotāja darbā. Pat izēstās zupas karotes vairs nebija. Tikai tukša skārdene, kurā vēl nedaudz zupas atlieku - sakaltušu.
Viņš jutās noguris. Mazā galerija nebija pārlieku apdzīvots nostūris. Paldies dieviem. Tās klusums un savādā smarža ļāva nejust un nedomāt. Vienkārši atrasties nedaudz bezsvara stāvoklī.
Viņš nevēlējās atrasties starp sapņiem un nomodu. Viņš gribēja atrasties tajā aizplūšanas stāvoklī, kad gars jau pametis ķermeni, tomēr vēl bija sasniedzams. Viņš stāvēja telpas vidū, acis aizvērsis, nedaudz atliecis galvu. Viegli, spokaini pirksti pieskārās zēna sejai.
Pelēka klusuma migla klāja viņa ķermeni, viņa plecus. Kā auksts ūdens ritēja pār zēna vaigiem. Viņš nejutās grebšanai gatavs, pēc zāģu skaidām smaržojošs dēlis. Viņš bija salikusi malkas pagale. Pamesta viena naktī zem lietus mākoņu klusā spožuma. Un tikai klusums ritēja pār viņa kaklu. Kā pelēkas asinis no jūga vēnas. Atstāja aiz sevis mitru sliedi.
Vai tur kāds nāca?
Nē. Laikam nē. Vien viņa paša sirdspuksti atbalsojās telpā. Un arī tā bija tikai ilūzija. Demiens bija skelets. Viņš bija kauli, kurus drīz iznēsās vējš. Putekļi vējā, vai ne? Tikai un vienīgi. Kāda bija sajūta, kad tavas dzīvības sulas tevi pamet? Vai parādās nogurums? Nespēks? Kas? Viņš gribēja zināt. Kā izgaist.