Kā lai pārcērt tauvu, kas sien mani ar to kuģi, kas sen jau aizzēģelējis, bet aizmirsis atdot galus. Un tā mēs joprojām savienoti. Gaidīju, ka atdos, vai varbūt cerēju, ka atgriezīsies, kaut zināju, ka tajā jūrā tam tīkamāka osta. Ļaudis brīnās, ko es vēl stāvu sieta ar šo striķi, nevaru saņemties pārcirst...

vējš šodien ļoti stiprs un maigs, kuģiem nevajadzētu vazāties pa ostu. jāstāv reidā un jāgaida

Tas Kungs ir mans Gans, man netrūkst nenieka, Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās, Viņš mani vada pie skaidra ūdens, Viņš atspirdzina manu dvēseli.....

20.juunijs, vasara.
Esmu atstaata viena ar sevi, laiks steidziigi aizskrien garaam, vakaraa tik nomirkshkinot ar saulrietu. Laiks tek kaa smiltis caur pirkstiem, patieshaam...zinu jau zinu, ka citiem tas pats, bet kapeec kautkur pakausii ir doma, ka laiku vajadzeetu kaut kaa praatiigaak izmantot? Kugju veeroshana buutu varen praatiiga nodarboshanaas. Tas man vienmeer ir paticis. Kura ir mana osta?