"Kādēļ tu tā darīji?" tika jautāts kritušajam eņģelim, kura spārni nu atradās samīti zem kājām, tie mirka liesmaini sarkanās asins lāsēs.
"Es mīlēju..." eņģelis sacīja un turpināja plosīt savus spārnus, laužot spalvas un laižot tās vējā. Tās uzlidoja, apmeta slaidu loku un lēni planēdamas, nosēdās uz ūdens virsmas, nedaudz iegrimstot tajā kā ūdenslīdēja kājas. Kā mazas laiviņas dūnas peldēja pretī saulei.
"Bet vai tad mēs visi nemīlam? Tieši tas taču ir mūsu pienākums, mīlēt..."
"Jums to nesaprast. Tikai man līdzīgie to spēj, citi kritušie eņģeļi... vai tiešām jūs nekad neesat brīnījušies, kādēļ eņģeļi krīt un turpina krist? Kā zvaigznes naksnīgajās debesīs.
Zvaigznei taču ir izvēle - degt, līdz tā izdeg un spīdēt vēl ilgi, lai pēc tam astrologi papīros rakstītu, ka tur un tur bija zvaigzne, kas spīdēja un izdega. Bet arī zvaigznes labāk izvēlas krist un degt spoži un patiesi, un tikai mirkli, bet tā, lai tās ar savu skaistumu un neprātību saglabātos daudzu cilvēku prātos. Un zvaigznēm ir pilnīgi vienalga, ko par viņām domā astrologi."
"Un tomēr, tu biji eņģelis. Zvaigznes mirstot cilvēkos lej prieku, cerību, ka to vēlēšanās piepildīsies, bet eņģeļi vēlēšanās piepilda, kamēr nav krituši, kamēr tie ir uzticīgi saviem mērķiem."
"Tie ir jūsu mērķi, par kuriem jūs runājat. Un varbūt tieši šobrīd es tam kalpoju vairāk par nevienu citu. Jo, es esmu tas, kurš mīlestību nes sevī. Un man tās ir daudz. Jūs pat nevarat iedomāties, kādu maigumu un aplaimību es izjutu brīdī, kad nolēmu atteikties no saviem spārniem un tos noraut."
"Un tomēr, vai tev ne mirkli nebija žēl?"
"Vai kāds man kaut reizi vaicāja, vai es vēlos būt eņģelis? Vai kāds man kaut mirkli deva izvēles iespējas? Tikai tagad es beidzot vēlos būt dzīvs. Es nekad neesmu vēlējies būt par eņģeli, jo viņi ir nolemti neaprakstāmām mokām. Tā vientulība ir nepanesama. Būtne, kam citiem jādāvā laime pati nedrīkst būt tik vientuļa un nelaimīga kā es. Ja man pašā sākumā vaicātu, vai vēlos spārnus, es jau tad no tiem atsacītos. Jo mums vienmēr jābūt tik sasodīti vientuļiem un jābūt laimīgiem. Mums jāpalīdz visiem, bet mums nepalīdz neviens... cilvēki nezina, kā mums palīdzēt. Kā eņģeļus viņi mūs nespēj mīlēt. Tādēļ norauju savus spārnus un ļauju cilvēkiem tos samīdīt kājām.
Šī ir pirmā reize, kad jūtu, kā viņi mani mīl. Mēs mīlam caur sāpēm. Savām vai citu, bet tas ir tas skaistākais. Un man nav žēl. Es kristu vēlreiz. Vēlreiz norautu spārnus no saviem pleciem."
"Es gribētu tevi saukt atpakaļ, bet tu pats labi zini, ka tas nav iespējams. Tagad tu vari raudāt un asiņot. Pirmās tekošās asinis eņģeļu mūžā no nu jau vairs neesošajiem spārniem. Es tikai ļoti gribu ticēt, ka tu runā, mīli un rīkojies patiesi. Un vēlu tev visu. Tikai ceru, ka tu saproti, ka arī es mīlu. Laikam tas ir savādāk, es mīlu ar spārniem. Mīlu, ar brīdi, kad manos spārnos kāds patveras un varu nosargāt. Bet tev tagad būs sirds ar ko mīlēt. Tad šī būs šķiršanās - šīs spalvas, ko tu tik vieglprātīgi palaid vējā ir pēdējā reize, kad redzi kaut ko no eņģeļa. Tu taču zini, ka brīdī, kad sadziedēšu tavas rētas, tu aizmirsīsi visu. Tu būsi tikai cilvēks, kurš cieš, padodas kārdinājumam un arī mīl un kuram sāp."
"Es laižu šīs spalvas caur saviem pirkstiem un līdz ar tām visas savas atmiņas. Bet man nav žēl ne mirkļa. Ne jau pagātnē mēs dzīvojam, bet cerībā uz laimi. Un tas ir mans ceļš. Krist, lai atkal paceltos, bet šoreiz jau citiem spārniem.
Es tikai noliecu savu galvu un ceru, ka zem jūsu spārniem vienmēr atradīšu patvērumu un stiprinājumu, kad man tas būs vajadzīgs. Un tagad ļaujiet man sajust pasauli un dzīvot."
"Ardievu, mans draugs. Esi laimīgs. Tu pamodīsies smiltīs un tieši tā, kuras dēļ kriti, tevi atradīs. Lai šī ticība tevi gaismai tevi nekad nepamet," Runātāja balsī skanēja trīsas, kad tas ar vieglu roku noglāstīja grēkojušā eņģeļa galvu un to ietvēra sidrabaina migla un tas uz visiem laikiem pazuda no šīs vietas, kur staigāt ļauts tikai eņģeļiem. Mūžības vietā tas izvēlējās mirkli. Bet varbūt tieši šis eņģelis bija vispatiesākais un uzticamākais no visiem.