Viņa nepieder pati sev. Nu vairs ne. Viņa pārdevās. Tā vienkārši, atdeva savu roku nelabajam un tagad ne viņas spēkos ir kontrolēt to, kas notiek. To, kāda būs rītdiena. To, kāda viņa būs rīt. Bet vienu gan viņa zina, rīt viņa būs tāda pati dvēseles prostitūta, kā šodien. Un ne jau kādam citam būs žēl, ne jau kādam citam...
Viņa iekrita tā, kā parasti iekrīt narkomāni. Ar domu – pamēģināt tikai vienu reizi. Un atpakaļceļa tad vairs nebija, sākās atkarība. Ar prātu jau var saprast, ka tas tā nav pareizi. Bet vienā brīdī tas prāts vairs nestrādā. Un tad tu ņem un pārdod savu dvēseli. Un miesu pasvied piedevām, bet tai jau nav vērtības.
Varbūt tomēr, varbūt tieši tas ķermenis sevī slēpj visu? Jo vienmēr ņemts jau tiek tieši vien tas, dvēseli atstāj tā pat, bet tomēr, viņa bija tieši dvēseles prostitūta, jo tieši to viņa pārdeva katru nakti, kad aizmirsās kādās skavās, tas bija tas vienīgais patiesi skaistais no viņas, ko ņemt, bet to jau nevienam nevajadzēja. Un tas plēsa brūces un kaisīja sāli kā degošas liesmas jau esošajās, taču vienalga, katru nakti viņa pārdeva sevi atkal no jauna. Cerībā, varbūt šoreiz viņu sapratīs, atradīs... bet kur nu. Labākajā gadījumā viņas sajūtas vienkārši pabakstīja ar pirkstu.
Bet, tas jau bija viņas pašas izvēlētais ceļš. Gan jau, ka arī narkomāns pats apzinās to, ka dzen sevi kapā. Viņa jau nu to darīja ļoti labi. Tā teikt, pie pilna prāta un gribas. Jo tomēr, tai brīdī, kad atskārt, ka vari notēlot mīlestību... nē ja tā būtu mīlestība, viņa nebūtu prostitūta, jo mīlestību viņa pērk un pārdod. Tas mirklis, kad saproti, ka vari notēlot sevi, it kā tu būtu mīlestībā, tas ir kā pirmā kokaīna deva. Un viņa to pamēģināja.
Jā, viņa pārdevās, bet vai kāds viņai kaut reizi bija pajautājis, kādēļ viņa to darīja. Bija tikai nosodījums vai vienaldzība no apkārtējo puses. No sākuma viņai tas sāpēja. Bet tikai no sākuma, tai brīdī, kad viņa atskārta, kāda paliek. Pēc tam, pēc tam jau viņai bija vienalga. Tā bija tikai viņas dzīve, viņas izvēle un savā ziņā atpakaļceļa vairs nebija tā kā tā. Tas mirklis ir dīvains. Tad, kad tu iekāpj dubļos un saproti, ka nekas briesmīgs nav noticis, tas joprojām esi tas pats vecais tupats, taču apkārtējie tevi vairs neredz vismaz ne tādu, kāds esi.
Bet šobrīd viņa par to negribēja domāt. Šis bija viņas rīts un to viņa gribēja izgaršot pilnībā. Patiesībā, tas vairs nebija rīts, bet, kurš gan skaita laiku.
Tango. Tam noteikti jābūt tango, kas skan fonā. Tā, lai viņa var elektrizēti izlocīt savas satīna naktskreklā tērptās kājās. Tā, tagad noskaņa ir radīta.
Matus viņa neķemmēs vēl ilgi. Viņai patīk kā tie, izlaisti no bizes, pārkrīt pār seju. Tas liek domāt par to, ko ar šiem matiem varētu darīt, bet tai pašā laikā ir un šķiet tik nevainīgi kā bez nodoma. Bet tā jau vienmēr ir ar tām sievietēm.

Mazliet, liekas, jāpastāsta par viņu. Pēc definīcijas viņu nevarētu uzskatīt par prostitūtu.
Viņa neņēma naudu.
Viņa sevi atdeva tāpat.
Viņa tikai meklēja mīlestību.
Varētu jau teikt, ka gadījuma nakts sakari mūsdienu jaunatnei nav nekas neparasts un īpašs, tā notiek, taču, agrāk viņa nebija tas cilvēks, kurš ko tādu darītu. Bet vientulība nogalina. Un tā nogalināja viņu. Ne jau fiziska vientulība. Fiziski viņai patika būt vienai un neatkarīgai, bet garīgi viņa to nespēja. Pārāk vāja viņa sev likās. Un viņai vajadzēja, lai kāds viņai pasaka, cik viņa ir lieliska un laba. Kā mazam bērnam. Un viņa atrada veidu kā to iegūt.
Īstenībā, viņa arvien ticēja, ka šoreiz būs savādāk. To, ka katrs sastaptais puisis varētu patiešām viņu mīlēt un viņa spētu atbildēt to pašu. Bet, naktīs, guļot viņu rokās, viņai likās, ka viņa atrodas kāda plēsīga zvēra skavās. Uzliekot galvu uz viņu pleciem, viņa pilnīgi varēja dzirdēt, kā tas skan un traucas pa puišu un vīriešu artērijām un tūlīt, kurā katrā brīdī izlauzīsies un viņu saplosīs. Šādos brīžos viņai allaž nācās piedomāt, lai skriešus nemestos prom un apturētu savu iztēles lidojumu.
Bet tas bija naktīs.

Tagad viņa bija tikko pamodusies, viena un viņai bija viņa tango un maigi rozā naktskrekls, kas smaržoja pēc kokosa. Un viņa virpuļoja, ļaujot aizmirst sevi visu.
Šodien kaut kas nebija tā, kā vajadzēja. Viņa cilāja kājas augstāk kā parasti, dziedāja līdzi izjustāk un skaļāk, bet tomēr, tomēr tā labā sajūta negribēja ierasties. Viņa nevarēja justies kā viņa pati. Un to nevarēja nomaskēt, lai arī cik darbīga un laimīga viņa izlikās, jo ne jau sevi piemānīt.

Nu jau septiņus rītus, dienas un naktis (viņas 24 stundas dalījās šādā režīmā) viņu bija nedaudz samulsusi. Jo tad viņa nebaidījās no šī cilvēka. Nē, viņa to visu pat spēja izbaudīt. Sajust. Viņa juta, kā uz viņas ādas zīmējas puķes. Atomi iekustināja molekulas, tās sašūpoja šūnas un viņas ķermenis mainījās. Ap elkoni izveidojās slaiks vijums. Un tūlīt arī gar delnas iekšpusi (to vietu, ko arābu vīriešiem nedrīkst rādīt) izplauka vizbulītes. Tā skaisti. „noskūpsti mani vēl,” bija viss, ko viņa spēja lūgt. „Es gribu pārvērsties pļavā.”
Tagad viņa par to domāja ar smaidu. Un veselu nedēļu nebija meklējusi neko citu, jo kaut kas tomēr viņu piepildīja. Viņš bija vienkāršs puisis no bāra. Kāds, kurš tur atradās jau sen un ilgi, kuram viņa pat parasti nepievērsa uzmanību. Varbūt dažreiz izmeta pa kādam vārdam, kad abi sēdēja pie bāra un kaut ko gaidīja. Viņa gaidīja kādu, ko iemīlēt, bet ko ikvakaru tur darīja viņš? Reiz jau viņa bija bijusi pie viņa mājās, viņš parūpējās par viņu, kad viņa bija tā piedzērusies, ka knapi turējās kājās. (Parasti alkoholu viņa nelietoja.) viņš nebija ļāvis kādam skūtgalvim iestūķēt viņu savā mersedesā. Pēc tam no rīta viņa bija klusītēm aizlavījusies prom, nepasakot pat paldies un kopš tās reizes viņa šo puisi vairs nebija redzējusi. Līdz tam vakaram pirms septiņiem rītiem.
Viņa pat nezināja, kā tas tā bija noticis. Sarunas un notikumus nu viņa vairs neatcerējās. Bet tas bija licies tik pašsaprotami tai brīdi. Tā, it kā tieši tā tam būtu lemts būt un notikt. Bet no rīta viņa vienalga tumsā aizlavījās prom, kā vienmēr. Bet viņš viņu neturēja. Ja viņš būtu kaut tikai pieskāries viņas rokai, un pateicis vienu vienīgu vārdu, viņa būtu palikusi. Bet bez atturēšanas viņai vienatnē bija jāiet.
Tikai tur bija kāda mīkla ar viņas emocijām. Tagad, atskatoties uz to visu, viņš bija tas vīrietis, kuram viņa vēlējā piederēt. Bet tai pat laikā viņa viņu nespēja uztvert kā seksuālu būtni. Doma, ka arī viņam varētu būt kādas fantāzijas un domas (viņa pie sevis klusi nospirdzās) viņai likās nepieņemama. No rīta, viņa pat samulsa, ieraugot viņa istabā vīriešiem domātos žurnālus un atceroties to, ko viņi bija baudījuši naktī. Bet tomēr, pēdējās naktīs, viņa viņu bija redzējusi savos sapņos...
Nedēļa.. tas bija ilgs laiks. Sevišķi viņai, kuras dzīve noritēja skriešus, lai nebūtu laika apstāties un aizdomāties. Nu jau sākuma emocijas viņā lēnām izplēnēja. Tas sākuma nemiers un sirds dauzīšanās, kad iezvanījās telefons. Viņš nebija viņu meklējis, lai gan, viņa bija pabāzusi savu vizītkarti zem steigā norautā viņa krekla uz grīdas, it kā tā nejauši tur būtu izkritusi. Bet viņai bija labi tāpat. Un viņai bija radies jauns izaicinājums, dēļ kā cīnīties. Jauns darbs, jaunā pilsētā ar dienesta dzīvokli. Tas nozīmēja saraut visas saites ar iepriekšējo es. Vēl šodien viņa dosies pie friziera un nokrāsos, nogriezīs matus atstājot visu aiz muguras.
„Viņam bija nedēļa, lai piezvanītu” viņa domāja mazliet rūgti...

„Kas zina, varbūt tā arī ir labāk,” viņa sapurināja savas nu jau riekstbrūnās matu cirtas, aizslēdza durvis, atslēgas atdodot mājas saimniecei un iekāpjot mašīnā, lai dotos tālāk, nosolījusies, ka viņa būs laimīga un dzīvos citu dzīvi.

"Laimīgā meitene," domāja dzīvokļa saimniece. "Viņa ir jauna, skaista, smaržo kā vijolīšu pļava un spēj cīnīties par sevi. Viņai viss vēl priekšā." Pašai gan viņai dzīve jau bija krietni pāri pusei. Vīrs pret viņu šad tad mēdza izturēties nejauki, bet tomēr viņa to lamzaku, kā pati sacīja, mīlēja. Un, ja tev kāds ir blakus, vai tad pārējais ir svarīgs?...

Kaut kur uz kādas gultas melas sēdēja pavisam vienkāršs puisis no bāra un nezināja, kur likt savu dzīvi. Nu jau nedēļu platība ap viņu nebija uzkopta. Tam jau vairs nebija jēgas. Viņa bija aizbēgusi tumsā. Pat neatvadoties. Labi zinot, ka viņš tai mirklī ir nomodā.
Uz grīdas mētājās krekls ar bēšu vizītkarti zem tās. Bet to viņš neredzēja. Un nezināja. Bet mēs gan zinām, ka šodien nu jau tam vairs nebija jēgas.