Autobusā kaut kur griestos kondensējas ūdens un pil uz manas kājas. Šis metāla gabals raud par mani. Iepazīsimies, es esmu Anita un es nekad par sevi neraudu. Šobrīd es dzīvoju autobusā. Nē, tās, protams, nav manas mājas, bet tieši šajā mirklī es šeit dzīvoju. Un tur ir starpība. Šobrīd es varu atļauties domāt un sapņot, ko vien vēlos. Izkāpjot no autobusa man jau būs jārīkojas saskaņā ar to, ko būšu nolēmusi. Šis mirklis autobusā ir tas, kad izšķiras visa mana dzīve.

Mani sauc Anita un man patīk skūpstīties ar sniegu. Tas nozīmē iet pret vēju, kad snieg tik stipri, ka nav iespējams atvērt acis. Vaigi paliek sārti un sniegpārslas rada vēsumu kā nevēlama mīļākā skūpsti. Tie dedzina, bet nav iespējams atrauties, jo ķermenis padodas sev. Tikai atšķirība ir tā, ka no sniegpārslu lūpām iespējams aizbēgt paslēpjoties kādā kāpņu telpā, ienesot līdzi pēdējās no tām un vērojot, kā to kaisle mazinās. Pamēģiniet tā paslēpties ar dedzīgu pielūdzēju un jūs sapratīsiet, kādēļ es dodu priekšroku sniegam.

( tālāk )