Shelly - Post a comment

shelly

07:00 pm - Par kļūdām, zeķēm sandalēs, nopietniem nolūkiem un Pamelu

Veikalā kļūdījos.
Aiz manis rindā iestājās kāds vīrietis, tā ap 40-50. Pareizāk sakot, sākumā viņš mēģināja iestāties man priekšā. Sašutusi pablenzu uz viņu. Skats nebija pievilcīgs - trennuzenes, zeķes sandalēs (sakiet, ko gribiet, bet veči, kas zeķes ievelk sandalēs, ir pelnījuši nošaušanu uzreiz un uz vietas). Iecēlu savu kurvi viņam priekšā un sajutu, ka viņš nostājas aiz manis tik cieši, it kā mēs jau gatavoties nodoties "kongresam". Pablenzu atkal. Pamanīju, ka rokā viņam miskastes maiss, kurā ir vēl vells sazin kas. Seja viņam bija ļoti nikna un it kā aizvainota, bet piedzēries viņš noteikti nebija.
Rinda bija diezgan gara, un kādu brīdi mēs tā arī stāvējām. Un tad es neizturēju un kļūdījos.
- Beidziet mani bakstīt, - es dusmīgi teicu.
- Tev, ko vietas nav?
Jāatzīst, jautājums mani stipri samulsināja. Paskatījos apkārt. Vai kaut kas būtu mainījies? Nē, nekas. Joprojām biju iespiesta starp viņu un pāri priekšā.
- Nē, nav, - es atzinu. - Un no tā, ka jūs mani bakstat, rinda ātrāk nekustēsies.
Un tad tik sākās. Es uzzināju, ka viņš vispār nekad nav man pieskāries (to sakot, viņš aizliecās gar manu galvu pēc cigaretēm, un iebrauca man matos), ka ja viņš man pieskartos, es uzreiz nomirtu, un ka nav ko tik šausmīgi čammāties (!!!), un ka es galīgi nemāku uzvesties, visu laiku uz viņu skatoties (!!!) un kas tas man par pleijeri!!!!!
Vārdu sakot, tā bija briesmīga kļūda.
Izgāju no veikala un nomierinājos. Un piepeši es sapratu, ko es izdarīju nepareizi. Ja turpmāk kāds mani izdurties man cauri ceļā pie kases, es vienkārši atvainošos viņam, uzsmaidīšu un piedāvāšu iet pa priekšu. Lai iet meklēt kādu upuri, uz ko izgāzt dusmas, kaut kur citur. Es vairs nebūšu upuris.
Sāku rakstīt visu šo, un aizdomājos vēl tālāk. Aizdomājos par to, ka šim kādam noteikti ir ļoti nopietni iemesli ļoti ļoti steigties. Man taču patiesibā nav, tiešām, māja no manis nekur neaizmuks. Kaķis ar neaizmuks, Dārgais ar ne, draugi ar nē, darbs ar ne, vakars vēl gaišs, dzīve gara un tajā, patiesību sakot, nenotiek nekas tāds, ko vispār varētu nokavēt, "dzīve rāma un cerība neremdināma". Bet viņam droši vien nafta pumpējas, piemēram, bet es te pa priekšu čammājos. Vai jānoslēdz gadsimta dīls. Vai ir radusies ģeniāla ideja mākslas darbam, tikai jānopērk smēķi. Vai dzimst dēls. Vai viņš skrien pēc loterijā vinnētā miljona. Vai pēc 5 minūtēm randiņš ar Pamelu Andersoni. Piepeši es pavisam skaidri iztēlojos, par ko viņš domā: Pamela, mazā, baltā kletiņā ģērbta, nervozi malko Martini, skatās pulkstenī, izvelk cigareti, tad atkal ieliek to paciņā, vējš lēni kustina viņas blondās cirtas, viņa vēlreiz paskatās pulsktenī, iemet cigaretes mazā, baltā somiņā, tūlīt viņa uzliks saulesbrilles, lai noslēptu asaras, strauji piecelsies un aizies uz neatskatīšanos, bet es te pa priekšu muļļājos. Vai... Nu, jūs sapratāt. Vai maz, kas var notikt?
Viss var notikt. Noteikti.