„Es pieklauvēju pie stikla ar savu gredzentiņu. Nejauši izsitu durvīs stiklu. Tad tie, kas bija iekšā, solījās saukt policiju. Nu, lai jau sauc… Tāda ir tā dzīve – nemitīga cīņa vienam par otru. Bet tajā pašā laikā – es esmu brīva, un Kaspars ir brīvs. Man vienkārši vajadzēja aizbraukt un paskatīties acīs tai meitenei Ivetai. Pēc tam – lai ir tā, kā notiks. Taču viņš vienmēr ir atgriezies pie manis. Kaut gan… Šī pēdējā reize man bija ļoti smaga. Tikai tagad sāku atgriezties pati pie sevis. Un sāpīgākais ir tas, ka notikušais ar Ivetu bija Kaspara brāļa Jura atbalstīts projekts – kā dabūt Kasparu prom no manis, jo, Juraprāt, es neesmu gana laba Kasparam. To Juris man pats pateica.”
Līga Dimitere. Kurš gan cits!
http://blogs.krustaskola.lv/2009/06/0