07:09 pm
Šodien kasīju onkulīti no ielas brauktuves.
Onkulītis izkāpa no tramvaja pretim Jūras akadēmijai, un pakrita, neticis līdz gājēju ielas daļai. Tramvajs aizbrauca, mašīnas sāka mest viņam apkārt līkumus, bet viņš nevarīgi kārpījās uz brauktuves. Tad viens auto (pie stures - jauns, tumšmatains vīrietis ar brillēm, viņam blakus - slaida, skaista, jauna blondīne baltā jaciņā) piestājās ielas malā, laikam domāja, ko tagad darīt, bet onkulītis vismaz bija paslēpts no pārējiem braucējiem, kas viņu varētu nepamanīt, un saplacināt kā pankūku. Es pieliku soli, un beidzot nonācu līdz pieturai, pastiepu roku un jautāju, vai nevajag palīdzēt, onkulītis pacēla galvu, es ieraudzīju, ka viņam stipri asiņo deguns, asinis ir tāda koši koši sarkanas, un ka viņš ir diezgan netīrs, no otras puses, neviens, kas būtu nokritis uz tās ielas, nebūtu tīrs, ja vien viņam nav dubļus atgrūdošas īpašības kā dažiem jaunajiem audumiem. Onkulītis pieķērās man pie rokas kā slīcējs, es sāku vilkt, bet viņš bija pārāk smags, un onkulītim izdevās tikai apsēsties, tad mums klāt pieskrēja blondīne no mašīnas, viņai nopakaļ nāca viņas ceļabiedrs, trijatā mēs dabūjām onkulīti kājās un aizstiepām līdz pieturas soliņam, pareizāk sakot, vairāk stiepa abi autobraucēji, bet manu roku onkulītis joprojām turēja ar gandrīz neticamu spēku, liekas, uz to aizgāja visi viņa spēki. Visbeidzot mēs onkulīti bilinguāli pierunājām apsēsties, jaunieši nevarēja izlemt, vai vajag saukt ātros vai nevajag, es teicu, ka noteikti, jā, protams, jāsauc, viņš taču nevar paiet, kur viņš liksies, vīrietis devās uz auto pēc telefona, sieviete palika stāvam blakus izglābtajam, bet man pienāca tramvajs un es ielecu tajā. Pēdējais, ko redzēju - kā onkulītis adītā vilnas dūrainītī mulsi slauka degunu, un apmulsis skatās uz koši sarkanajiem pleķiem.