Vakar, slampājot uz veikalu, Dārgais palūkojās gandrīz pārdabiski spožajā pilnmēnesī un lietišķi jautāja:
- Nu, ko? Pilnmēness? Transformējamies?
Krietnu brīdi smējos, iztēlojoties, kā visa mūsu mazā kompānija pēc šī pieklājīgā uzaicinājuma saskaņoti nometas četrrāpus, apaug ar pelēku vilnu, atiež lielus žokļus un metās Rīgas ielās - plēst un kost.
Bet vispār, ja tā padomā, šis laikam tiešām ir pirmais pilnmēness manā mūžā, kad jūtos gatava kost, plēst, rūkt un visādi citādi transformēties.