09:53 am - Privātais pasaules glābšanas plāns
Brīžiem man liekas, ka cilvēks ir tāds milzīgs melns maiss, pilns ar vistumšākajiem instinktiem, dziņām un vēlmēm. Tajā ir vēlme iznīcināt, pazemot, satriekt, atriebties, pacelties pār visiem ar savu spēku, daili, gudrību un unikalitāti, tajā ir viss, ko vien var vēlēties. Un šo maisu no ārpuses pārklāj plāna jo plāniņa kārtiņa pieklājības un veselā saprāta.
Ja mēs palaidīsim šo maisu vaļā, visi zemeslodes iedzīvotāji nomirs piecu minūšu laikā.
- Ak tu domā, ka es esmu tāds un šitāds?
ņemam šaujamo un nošaujam tevi.
- Ak tu nošāvi manu suni?
pif paf.
- Un tu, tu ar savu kūpošo stroķi, ko tu vispār iedomājies???
paf paf paf.
Piecas minūtes, un finita la comedia. Varbūt kādos attālākajos zemes nostūros dzīvība pastāvēs vēl pusstundu.
Bet patiesībā vienīgais, kas var glābt šo man tik vecmodīgi dārgo lakojumu, ir humora izjūta. Tikai un vienīgi. Spēja pasmieties ne tikai par citiem, bet arī par sevi un vispār par gandrīz visu.
Es noteikti to esmu jau rakstījusi vairākas reizes. Lai gan, iespējams, ne pietiekami daudz. Un noteikti rakstīšu vēl. Arī visnotaļ iespējams, daudz mazāk nekā tas būtu iederīgi. Bet es ceru, ka neaizmirsīšu to pavisam. Mans maiss ir drošībā no citiem maisiem, kamēr es to atceros.