Vēl nedēļas nogalē es balsoju referendumā (shelly atnākusi uz vēlēšanu iecirki otro reizi dienā, šoreiz eskortēt Dārgo
Sh. - Es pagaidīšu tevi kaut kur ārā, labi?
D - Kāpēc ārā, pasēdi uz krēsla, tur!
Sh (ļoti bailīgi) - A vai tas ir atļauts?
D (pacietīgi) - Vai tu taisies aģitēt, mīļā sirds?)
un ar lielu kaifu lasīju Līvijas Volkovas "Blaumaņa zeltu". Vispār Blaumanis kā recenzents laikam ir bijis ļooti nešpetns. Ko vien vērtas ir dzejas rindas, ka veltītas kādam neveiksmīgam rīmjkalim, kura vārds no literatūras vēstures zelta fonda un manas atmiņas jau ir pagaisis:
"Jo tu uz Pegaza pasi
Kā naktspods uz apakštasi".
Naumanis un Berelis var iet mājās raudādami. Vakarā, kad tikšu pie grāmatas, iedrukāšu vēl.