Tāks, tagad es visu dienu trīšos pa savu benķī un nervozēšu. No rīta atklājām, ka pazudušas manas atslēgas. Parastajā vietā uz skapīša nav. Pārskatīju džinsas, kas bija mugurā beidzamajā reizē, kad gāju uz veikalu, un iepirkumu somu. Nav. Pārčamdīju dzīvesbiedru - nav.
Droši vien iesviestas kādā atvilktnē, uz kurpju pārvelkamā soliņa vai starp tupelēm. Vai ledusskapī, kā uzmundrinoši ieteica kolēģe. Bet par sliktāko variantu pat domāt negribas.
//pažēloju beņķi, atprasijos no darba un aizbraucu mājās meklēt atslēgas, iztēlē zīmējot ainas, citu par citu baisākas. Atslēgu, protams, atradu. Tagad esmu mazliet nikna, mazliet atvieglota un mazliet vainīga (nu, bet darbs taču nenobankrotēs pa manu prombūtnes laiku)?