Shelly - Post a comment

shelly

10:50 am

Šo vīkendu laikam droši var nokristīt par "24 stundas, nenovelkot no kājām botes". Pie spilgtākajiem momentiem noteikti var pieskaitīt gājienu uz Gudronu vai Gudrenieku dīķiem, kas esot paši piesārņotākie ja ne visā Baltijā, tad vismaz mūsu valstī noteikti. Apbruņojušies ar svina peldkostīmiem un aptuveniem priekšstatiem par meklētā objekta atrašās vietu, sekojām gaviļniekam akurāt iekšā mežā. Gaviļinieka - ģeogrāfa pēc profesijas un pārliecības - gumjas jēzenes pa taku man priekšā plakšķēja aizvien ātrāk un viņš pats kļuva aizvien līksmāks.
- Es Jums varētu sniegt nelielu ieskatu apkārtnes ģeomorfoloģiskajā raksturojumā!!! - viņš labi nostādītā, patētiskā balsī sauca.
- Un mēs visi varētu sadoties rokās, saķert kompasus un uzdziedāt kādu pionieru dziesmiņu, - apdomīgi teica jauneklis aiz manis.
Pr pirmo briesmu zīmi var uzskatīt mirkli, kad laika ekonomijas nolūkos nolēmām nogriezties no ceļa (kas gan ir pārāk cēls apzīmējums starp sūnām izbērtai smilšu čupai). Izrādījās, ka jēzenes ir ļoti slikti apavi pastaigām pa mežu, viena jubilāra čība pazuda starp zariem, kamēr viņš pats kliegdams lēkāja apkārt uz otras. Arī tālāk nekas vairs negāja kā iecerēts, un tādi izsaucieni kā "vai mēs gadienā nešķērsojam šo ceļu jau trešo reizi?" "vai mēs nupat vēl nekāpām lejā no tā kalna, kurā tagad kāpjam augšā?", "man apnika. izsauksim Alviksu" un "kur, sasodīts, ir restorāns?" kļuva aizvien biežāki.
- Mieru tikai mieru, - teica jubilārs, kurš pa šo laiku bija paaugstināts līdz indiāņu virsaitim un atzīmēts ar melnu spalvu pie cepures. - Es zinu, kur mes esam.
- Mežā? - pakalpīgi ievaicājās viens no ceļabiedriem. - Man liekas, tevi velk uz to pusi, kurā atrodas alus pudele.
- Virsaiti, fiksi pārliec alu otrā rokā, - es ierosināju. - Citādāk mums piemetīsies vadātājs.
Taču alus rokas maiņa noteikti nepalīdzēja. Nepalīdzēja arī zvans uz 1188 ar jautājumu, kā atrast ceļu, ja esi apmaldījies, meklējot sērskābes dīķus. Melīgās reklāmas. Bet mūsu gadījumu apsolīja iekļaut datu bāzē.
- Labāk iesim, - es ierosināju. - Pirms 1188 neizsauc psihiatru brigādi.
Un mēs gājām. Vispirms ļoti apņēmīgi uz labo pusi - "Tur ir skaidri redzams piemājas karjers! No tā mēs noteikti atradīsim ceļu!", tad uz otru pusi "Nē, bet tur nu gan karjers ir pavisam droši!!! Es taču redzu"
- Ak, kungs, - noelsojās otra kompānijas lēdija. - Vai tad ģeogrāfos nemāca ejot pa mežu nepārtraukti nemainīt virzienu?
- Ja tā turpināsies, pazemināsim virsaiti par parastu indiāni, - es nopūtos.
Visbeidzot visi vienojās iet pa ceļu, mēģinot orientēties pēc saules (tiesa, saules virzienu turpceļā mēs ievērojām tikai vienā posmā, un pēc tam mainījām virzienus vismaz simts reizes). Taču nepagāja ne pāris kilometru, un karjers patiešām bija sasniegts. Un mājas no karjera jau gandrīz ar roku aizsniedzamas.
- Nu, un ko gan jūs bez manis darītu, - tēvišķīgi teica Virsaitis.