07:09 pm
Vispār tas, ko es rakstīju par Operas plakātu, tas, ka briesmas ir reālas, bet tu nedrīksti domāt par tām visu laiku, ir viens no galvenajiem principiem manā mūžā. Ja cilvēks nepārtraukti domā par slikto, kas var notikt - var izraut somiņu, apkrāpt veikalā, salauzt kāju, nodedzināt māju, atlaist no darba, vīrs pametīs, kaķis aizmuks, krievi uzbruks, zāle vairs neaugs un ziema vairs nenāk, tas taču viss ir pavisam iespējami un ticami - tad ir vienkārši jāsajūk prātā. Cita varianta nav. Cilvēks nav paredzēts tam, lai dzīvotu nepārtrauktā kaujas gatavībā, ja vien viņš netaisās dzīvot ļoti īsu brīdi
Es, teiksim, visai labi zinu, ka cibā ir cilvēki, kas nevēl man labu. Un reizēm rodas kārdinājums uzlikt lielu izkārtni friends-only un laimīgi ēst siseņus savā alā. Jo ārpus alas risks dabūt ar kaku pa koko ir pietiekami reāls, teiksim nu godīgi. Bet man tā šķistu pakļaušanās svešai agresijai. Mans lepnums to vienkārši neļautu. Es augstprātīgi izsleju galvu, un turpinu, it kā nekas nebūtu noticis. Jo es zinu, ka man ir taisnība, un nevis citiem. Jo mana dzīve riņķo ap to, ko gribu es, nevis to, ko domā citi. Jo labāk ir pāris reizes atrauties ar kaku nekā visu laiku nēsāt to savā galvā.
// jau priekšlaikus - nē, es nedemonstrēju savu pārākumu un neizaicinu uz kauju visus siseņu ēdājus. Es kārtoju domas.