Shelly - Post a comment

shelly

12:24 am

Nesen vīrs pārsteidza pats sevi un mani, uzrokot internetā kādu 2000. gadā uzņemtu bildi. Agrāk pat nebijām to redzējuši, pats pasākums ar visu bildēšanos, protams, arī jau sen bija piemirsies.
Tolaik mēs vēl nesatikāmies. Viņš bija saderinājies (ar citu), es biju nelaimīgi iemīlējusies (arī ne jau viņā, bet citā Citā), un kā jau tas piedien vidusskolniecei, briesmīgi cietu.
Fotogrāfijā esam redzami mēs abi, Dārgā līgava, viena no manām labākajām tā laika draudzenēm un vēl šādi tādi cilvēki. Vīrs izskatās skaists un pieklājīgi ģērbies. Es izskatos pēc Eimijas Vainhausas jaunībā. Goda vārds, es stipri nobijos, kad ieraudzīju. Pētīju bildi un apcerēju, ka varbūt tieši tāpēc man šīs dziedātājas paskats iedveš tik pataloģiskas šausmas un riebumu.
Fotogrāfija ir diezgan maziņa un pavisam briesmīgas kvalitātes, droši vien, ieskanēta. Bet man tas ir stāsts par veselu laikmetu - neaprakstāmi tālu un šausmīgi jocīgu. Par cilvēkiem, no kuriem vairums manā dzīvē uzkavējās vien dažus gadus, atstājot mazliet prieka, daudz skumju un niknuma, bet ar laiku izplēnēja pat tas. Un par cilvēkiem, kas paliek. Un par to, ka nekad nav iespējams iepriekš uzminēt, kuri ir kuri.