Mīļākā spēle mums abiem ar kaķi beidzamajā laikā ir sunīši. Tā ir viena no retajām rotaļām, kas mums abiem sagādā vienlīdz lielu prieku un sajūsmu.
Vispirms es skrienu virsū kaķim, un Gizmo metas bēgt. Mēs izskrienam, teiksim, no virtuves, cauri viesistabai, uz omas istabu, tur kaķis izmet viltīgu loku un no drēbju statņa apakšas iemetas man kājā. Tad es pagriežos uz mūku - taisnā ceļā atpakaļ, un Gizmo skrien pēc manis, ik pa brīdim iekārdamies man kājā.
Reizēm es iekārtoju slēpni virtuvē, un gaidu. Kad viņš parādās aiz gaiteņa stūra, es nekustos - es viņu "neredzu". Bet kad viņš ir pielavījies pietiekami tuvu, es strauji pagriežos, Gizmo palecas un metas bēgt.
Reizēm es iekārtojos aiz stūra, teiksim, gaitenī, un gaidu. Tā gan ir tīrā blēdīšanās, jo ap stūri pirmā parasti parādās maza, piesardzīga ēna, un tad man ar mokām jāapspiež ķiķināšana. Bet tad, kad ap stūri parādās arī pats ēnas īpašnieks, es metos viņam virsū, un viss sākas par jaunu.