Es zinu, ka mako mani tagad lamās par izlaisto galvaspilsētas slaistu, kas pats nezina, ko grib, un neviens autovadītājs mani nesapratīs, un viņiem visiem būs pilnīga taisnība, bet vienīgais, kas mani besī pie pašreizējiem laikapstākļiem ir mūsu superdupercentīgais sētnieks/sētniece.
Piecos no rīta pamodāmies no intensīvas sniega kasīšanas akurāt zem mūsu loga (patiesībā - trīs stāvus zemāk, bet izklausījās tā, it kā augstuma starpības nebūtu vispār). Šķita, ka "skrap-skrap" uz ielas taisa dinozauru izmēru kaķis. Bez vārdu runas tika izsludināts konkursiņš uz gultu blakus istabā, kur varētu būt klusāks. Vineris - mīļais - iemanījās pirmais izlīst no migas, un aizrāpoja laimīgās - NB vienvietīgās! - gultas virzienā. Lūzeris - es - savāca viņa spilvenu, nolika uz tā galvu, bet uz galvas uzmauca otru spilvenu, smagāko.
Gulēju, caur spilveniem klausījos sniega tīrīšanā, un domāju, ka nav saprotams, ko var tik šausmīgi skrāpēt, ja zem mūsu ielas iet slikti izbūvēta siltumtrase, caur kuru gaisā izkūp mūsu apkure un nauda. Toties kupenu uz tādas ielas nekad nav, un tā pat neapledo. Un vispār, es esmu ar mieru brist pa visām pasaules kupenām, tak ļaujiet man pagulēt!
Šovakar nolikšu pie gultas ausu aizbāžņus, goda vārds (ir man tāds kruts pribomabss, koši orandžs, no gumijas, iegādājos, kad gulēju slimnīcā, un man bija istabas biedrene, kas krāca).