Shelly - Post a comment

shelly

09:32 am

Vakar aizdomājos par to, ka es tomēr esmu princese.
Par princesi mani bērnībā sauca vasarnīcu rajona bērni, jo es ne ar vienu nedraudzējos. Viņiem droši vien likās, ka esmu briesmīgi augstprātīga. Patiesībā biju vienkārši šausmīgi kautrīga. Un pārāk kārtīga, lai bizotu apkārt pa lauku, līdz ausīm noķēpājusies ar dubļiem. Jā. Princese.
Jo patiesībā nekad mūžā es neesmu bijusi viena. Protams, pusaudža gados tas ir vienkārši obligātais pasākums - uzmest lielu lūpu un klusi bubināt sev zem deguna kaut ko par "mani neviens nesaprot" un "man nav vietas šajā nežēlīgajā pasaulē". Bet objektīvi skatoties - man vienmēr ir bijis kāds, kas samīļos, pabaros, uzklausīs, paglaudīs un, piedodiet par cinismu, finansēs. Esmu bijusi mīļā meitiņa, mazmeitiņa, māsiņa, un tad pa taisno piekvalificējos arī par mīļo draudzenīti un sieviņu. Man nekad nav bijis plikai jāsitās pa nātrēm. Man nav ne jausmas, kā tas ir, kad tu esi saslimis un kad nav neviena, kas tev paglaudītu pierīti vai pienestu karstu pienu ar medu. Man nekad nav bijis jāizdzīvo vienai pašai. Nav ne jausmas, vai es to maz prastu un jāatzīst, nekādas vēlmes to pārbaudīt.