Shelly - Post a comment

shelly

08:35 am

Uz darbu mani šorīt veda kamikadze.
Tikko paguvu iekāpt, kā vadītājs apņēmīgi uzdod pa gāzi un traucas uz priekšu. Mani santīmi aizripo uz visām pusēm. Iekrampējos tureklī, atrodu lielāko izkritušo monētu, iespiežu to vadītājm rokā un steigšus apsēžos.
Pāris kvartālus tālāk parasti veidojas sastrēgumi - ne jau lieli, piecu minūšu laikā tādu var mierīgi izbraukt. Bet vai tad vadītājs ies gaidīt piecas minūtes - tas ir zem viņa cieņas. Stūre tiek apņēmīgi pagriezta, mikriņš uzbrauc uz apmales un turpina ceļu pa ietvi kā mazliet lielāks gājējs. Desmit metrus tālāk ietve sašaurinās - vienā pusē apmale un krūmi, atvainojiet, apstādījumi, otrā pusē ēka (atvainojiet, vietējais policijas iecirknis). Sekundi pirms iebraukšanas starp šo Skillu un Haribdu atveras durvis ēkas stūrī.
Mikriņš strauji nobremzē. Tieši laikā, petējā gadījumā mēs nonestu policijas durvis.
Acis ieplētusi, ekipāža gaida, kas parādīsies durvīs. Jau vizualizēju miegainu, viegli nīgru un vēl lāga nepamodušos polici ar kafijas tasīti vienā rokā un virtuli otrā. Izrēķināšanās ar mūsu Trako Maksi viņam būtu pilnīgi normāla rītarosme.
Durvīs parādās apmulsis jauneklis zaļā havajiešu kreklā. Brīdi viņš mulsi verās mūsos, un mēs viņā. Tad viņš uzmanīgi aizver durvis un steigšus aiziet.
Mēs traucamies tālāk. Es izvelku mobilo un sāku drukāt īsziņu vīram, ka mīlu viņu un mūsu laulība bija lieliska.
Bonzai!