Vakarnakt šausmīgi izbesījos par to stulbo braucienu.
Jomajo, visiem maniem kolēģiem šodien ir brīvdiena, jo darbā nebūs elektrības. Un rīt ir brīvs, un aizparīt, tikai es kā muļķe trenkāšos pa lidostām un gudru ģīmi klausīšos kaut kādus bulšitus, kas mani interesē apmēram tikpat daudz kā vistu lidojumi uz mēnesi. Man ir deviņu darba dienu nedēļa, vienu vīkendu skipojot kā tādu.
Brīvdienas manā uztverē ir dienas, kuras raksturo pirmām kārtām brīvība - braukāšana darba jautājumos uz ārzemēm varbūt ir jauka, bet brīvības tur nav pat ne ko nospļauties (būšu nešpetna: piezīme speciāli illuminei pēc mūsu beidzamās sarunas - spļaušana uz ielas ir simbolisks izteiciens, patiesībā es tā nedaru). Es vispār neredzu savu vīru, jo izlidoju šodien, kamēr viņš strādā un atgriežos mājās 11 vakarā svētdien, es neguļu, cik ilgi gribu, es vispār neredzu nevienu cilvēku, ko gribu redzēt, es pat nevaru vienkārši aiziet līdz čaiņikam un iedzert tēju, un visticamāk, tēju nedzeršu vispār, jo man kā zirgam nav naudas.
Un kas ir pats labākais, arī man šodiena ir ieskaitīta kā izņemta brīvdiena - neko sev teikt. Slēpot es netieku, manas brīvdienas izskatās šitā.