Shelly - Post a comment

shelly

01:25 pm - Līgavas dienasgrāmata

1. augusts.
Dārgais ierodas mājās vakarā pēc kroga.
- "Nāk rudentiņis, būs barga ziema," - viņš saka. - Zini, kas tālāk?
- Jā, - es saku. - "Grib bāleliņš līgavu ņemt".
- Ļoti labi. Septembris tevi apmierina?

2. augusts
Visu dienu ar sapņainu seju sēžu pie datora. Tiek sastādīts improvizēts viesu saraksts un izstaigātas kāzu lapas internetā, skatoties tērpu.
Tērpa ideja tiek pieskaņota pasākuma idejai – zagss, šampis ar viesiem, pēc tam mēs divatā mūkam, piemēram, uz Liepāju un Papi. Nekādu mielastu, viesu namu un pirmo valšu. Līdz ar to - nekādu princešu kleitiņu, tas neatbilstu pasākuma askētiskajam garam. Vajadzīgs kaut kas komfortabls. Piemēram, bikses. Vai gari, šauri svārki un žakete. Piemērots modelis atrodas „7. debesīs”.

3. augusts.
Priecīgie jaunumi tiek paziņoti manai mātei. Mamma vispirms ļoti nopriecājas, tad pusstundu zāģē par to, kā tad tā – bez svinībām un atrakcijām, tas taču nekas nebūs, kas tās jums par stulbām idejām, vajag taču, lai būtu ko atcerēties, ko bildēt un filmēt... Kļūst skaidrs, ka priekšā ir gladiatoru cienīgas cīņas ar radiem par biksēm, zagsu un ātru evakuāciju. Cēzar, nāvei nolemtie sveicina Tevi!

7. augusts
Mūsu iekārotais zagss sestdienās esot brīvs no oktobra beigām. Toties piektdienās esot brīvs arī septembra beigās.

9. augusts
Auju kājās kedas un līgavas māsas pavadībā izskrienam vienu tūri pa kāzu veikaliem. Kāzu saloni vispār ir laba atrakcija – ja tajā ierodas divas jaukas sīkbūtnes un paziņo, ka vajadzētu vienu līgavas kleitu, „tādu, ne kuplu”, daļā veikalu viņas ignorē un uzskata par kaut kādiem pusaudžiem, kas muļķojas (it kā vīrieši precētu tikai maikstes uz 1,8m!). Savukārt citā aplūko un paskaidro, ka „uz tādu garumu gan mums nekā nav, bet var jau pāršūt”. Bet visbiežāk laimīgajai līgavai fiksi fiksi tiek izvilkti divi pāri apakšsvārku, un pēc mirkļa viņa jau stāvi pie spoguļa klasiskā princešu kleitā - viss ļoti skaisti, izskatās satriecoši (sevišķi tādas, uz Ls 350-450), un tieši ne tas, kas vajadzīgs. Vienīgais, ko tādā kleitā iespējams darīt – stāvēt cēlā pozā un fotografēties. Kustēties nav ieteicams.
Manis nolūkotās bikses maksā Ls 450 (ja kādām šķiet, ka vilkt bikses ir pārāk praktiski, paskatieties uz veikalu cenām!)
Ielieku cibā pukstu, ka vajadzīga šuvēja.

10. augusts
Tiek izvēlēts kāzu datums, kad visi galvenie radi būs atgriezušies no Tunisijas, Alžīras un vēl velns zin, no kurienes. Man uznāk histērija, jo es gribu nedēļu ātrāk, un man rēgojas, ka nedēļu vēlāk noteikti būs draņķīgs laiks, un vispār, tas nekam neder.

11. augustā.
Gājiens uz zagsu. Viss notiek pēc klasiskā scenārija, līgavainis kavē, esmu nikna kā pūķis. Paldies Dievam, rindu nav, un viss notiek ļoti ātri – kafejnīcā ķiķinot aizpildām anketu, līgavainis visai nopietni apsver iespēju ailē „reliģiskā pārliecība” norādīt „džedajs”, es pīkstu, ka tādas konfesijas oficiāli Latvijā nemaz nav, un vai neradīsies sarežģījumi. Otra versija - ierakstīt vienā anketā „spēka tumšā puse”, un otrā – „spēka gaišā puse”. Visbeidzot viņš ieraksta „budists”, un es ievelku strīpiņu. Un kādu darbavietu lai es norādu – to, kur beidzamo nedēļu strādāju vai to, kur strādāšu kāzu brīdī? Un kāda viņiem vispār daļa, kur es strādāju?
Savukārt vakarā dodamies pie juveliera. Juvelieris atstāj maķenīt šaubīgu iespaidu – sarunas laikā nosauktā summa ir nedaudz lielāka nekā pirms tam minētā, par avansu netiek izsniegti nekādi čeki un uz mana jau tā tievā pirksta viņš cenšas uzstumt gredzenu, kas šķiet paredzēts piecus gadus vecam bērnam.

17. augustā
Sazvanos ar str ieteikto šuvēju un sarunājama, ka ieradīšos parunāties.

24. augustā
Tiek iegādātas baltas kurpes un vešas.
Par iecienītāko sarunu tematu kļūst dažādu iespējamo zagsa atbilžu modelēšana –
- „Vai Jūs esat ar mieru precēt..?!”
(sapņaini) - „Murrrrrr...”
vai
(skarbi) - „A kāda tev daļa?”
*Starp citu, „murrr” mani gandrīz iegāza, jo, stāvot zagsā, man patiešām uznāca grūti apvaldāma vēlme ņaudēt.

26. augustā
Ar šuvēju izskrienam fikso riņķi pa audumu veikaliem. Nopērkam visu ļoti ātri un veiksmīgi, pēc tam apēdam pa kūkai un parunājam par dzīvi.

29. augusts
Pirmo reizi laikojam tērpu.
Šuvēja ir ļoti jauka, pa dzīvokli apkārt skraidelē viņas dēlēns, un mēs apspriežam iespēju, vai viņš nevarētu kā amoriņš lidināties aiz loga. Lidot dēls atsakās, arī mammai neļauj. Toties viņam patīk spraust adatas dīvānā.

30.augusts -14. septembris, viss sajucis
Tiek rezervēta austrumu istaba „Fontaine” un sazvanīts viesu nams Papē atlikušajai nedēļas nogalei. Atklājam viltīgo lidmašīnu biļešu cenu stratēģiju – ja biļetei uz Liepāju vienai personai maksā Ls 10, tad tikpat daudz vēl jāmaksā par nodokļiem. Tiek pabeigts tērps. Un kādā somā lai es lieku savas mantas? Samaketējam ļoti smukus ielūgumus, pareizāk sakot, es atrodu bildi un izdomāju tekstu, un līgavainis saliek to visu kopā.

16. septembris
Juvelieris nebeidz pārsteigt – gredzeni nav gatavi, lai zvanot nedēļas beigās.
Mīļākais joks – „es jau vēl varu pārdomāt!” un „es jau arī varu pārdomāt!”

19. septembris
Dodamies pirkt uzvalku līgavainim, un tas atgādina asa sižeta trilleri. Vispirms neviens no mums nav pierakstījis precīzu veikala adresi. Klaiņojam pa Lāčplēša ielu, piezvanām uz uzziņu dienestu, un tur mums paskaidro, ka veikals esot Lāčplēša 125. Lāčplēša 125 nekā tāda, protams, nav. Man nez kāpēc liekas, ka īstā adrese varētu būt Lāčplēša 72, un mēs apņēmīgi dodamies tur. Adrese izrādās īstā, bet izrādās, ka veikals strādā nevis no 9 līdz 16.00, kā apgalvoja tas pats uzziņu dienests, bet no 10.00 līdz 17.00. Stāvam pie veikala un gaidām 10.00. Aizej uzēst pīrāgus un mēģinām nekrist izmisumā. Visbeidzot tiekam iekšā un iegādājamies ļoti pieklājīgu melnu uzvalku. Pēc tam es ausīm plīvojot metos uz darbu nr 3, jo ir mana otrā darbadiena, un es jau kavēju.

20. septembris
Beidzot piesēžos sagriezt kāzu ielūgumus (uz katras lapas ir sadrukuti trīs ielūgumi, un tie jāsagriež). Un kaitinu cibu http://klab.lv/users/shelly/481886.html

22. septembris
Juvelieris dzen mani kapā – gredzenu joprojām nav!!!

23. septembris
Ieplānota mana pirmā vizīte pie Pēra. Diemžēl Pērs ir saslimis, es palieku neizgulējusies, nefrizēta un nikna. Vispirms krītu histērijā, tad sazvanu savu ierasto frizētavu un noskaidroju, kas var mani pieņemt.

24. septembris
Mani pieņem ļoti enerģisks puisēns, vārdā Sergejs, kas tik intensīvi berzē man balinātāju matu saknēs, ka liekas, tūlīt izberzīs pakausī caurumu.
Iegādājos divus bižutērijas variantus – a’la Bolivuda un jūras stilā.
Ar ģimenes sieviešu – mammas un māsas – palīdzību saģērbju visu mugurā un grozos spoguļa priekšā.
Vēlāk, skatoties bildes no svētdienas, man liksies, ka tās uzņemtas citā dzīvē.

25. septembris
Slimnīcā visi mani lutina, dursta ļoti uzmanīgi un kakao lej ar kaudzi. „Tu jau vēl vari pārdomāt,” es bažīgi saku līgavainim pa telefonu. „Muļķe,” viņš norūc.

26. septembris
Asarās noslīcis vakars. Tiek nolemts atcelt ceļojumu, jo es neesmu un, visticamāk, arī nebūšu nekāds staigātājs.

27. augusts
Visbeidzot gredzeni ir gatavi un, romantiskos celofāna maisiņos sapakoti, nonāk manā somā. Manējais, protams, ir klaustrofobiski ciešs. Deleģēju savu tēvu aizbraukt pēc šampanieša.

28. septembris
Ar sirdsklauvēm mostos septiņos no rīta un deviņos jau kliboju ārā no mājas – atrast juvelieri, kas var noīsināt rotaslietas ķēdīti, manikīru (pirmo reizi mūžā iešu pie manikīra!), kosmētisko kabinetu (pirmo reizi mūžā koriģēšu uzacis!), baltas zempapēžu kurpes (diez vai būtu prātīgi paļauties uz to, ka visu dienu nostaigāšu apavos, ļoti smukos apavos, bet ar 10 cm papēdi), baltu lietussargu, zeķes, naktskreklu, baltu somu, dāvanu Džeinai utt un tjpr.
Manikīre mani sabaksta tā, ka visi pirksti paliek sarkani, uzacu raustīšana ir šausmīgi sāpīga, bet rezultāts pieklājīgs, ar baltām zempapēžu kurpēm ir katastrofa, bet beigās es kaut kādas ar bantītēm atrodu, lietussargu gan nav, somiņa ir, zeķes ir, un pat ļoti smukas baltas čības atrodu. Pulksteņu darbnīcā, kur tiek saīsināta ķēdīte, uz durvīm dažādi optimistiski uzraksti, man vislabāk patika: „viena galva – tas ir labi, bet divas – jau nesmuki”.
Zvana topošais vīratēvs un interesējas – ja mēs nekur nebraucam, varbūt viņi varētu noorganizēt svētku pusdienas? Tuvākajiem radiem, teiksim, cilvēkiem 12? Es sarakstu tuvos radus uz papīra un konstatēju, ka kopā ar mums, lokies kā gribi, sanāk 15. Vienojamies par pusdienām un 15, „gan jau saspiedīsimies”. Mana mamma aizjož pasūtīt torti.
Vakarā mana vecmeitu balles variācija – sēžu māsas istabā, klausāmies Tomu Veitsu un zieķējamies ar krēmiem. Idille.

Secinājums: kāzu organizēšana - pat ļoti mazu un nefromālu - ir vienkārši vājprāts. Man liekas, aizlidot kosmosā ir vienkāršāk. Un ir taču vēl plānprātiņi, kas ir ar mieru to darīt vairākas reizes mūžā!