Man liekas, dažam labam no mūsmājas iemītniekiem kaut kas sagājis grīstē ar nerviem. Aiz sienas kāds klapē ar āmuru [nb - cik ir pulkstens?) - nikni un skaļi, pa dažādām virsmām.
Es domāju, viņam tiešām derētu aizbraukt uz kādu "mazmājiņu pie jūras" - paārstēties, paelpot svaigu gaisu un atpūsties. Un vispār...
Labi, labi, apvaldīšos un iztikšu bez lpp gara traktāta, kas līkumotu pa medicīnas baiso un daiļo lauku, minot dažādas iespējamās bērnības traumas - sākot no nenopirktā suņa un beidzot ar cūciņām -, pusaudžu krīzes, jaunības ideālu sabrukumu, pusmūža mēģinājumus ielekt neatgriezeniski aizbraucošā vilcienā (pusmūža krīzi, lūk, varot noteikt no vārdu krājuma - bet no āmura pielietojuma, domājiet, nevar? Var. Un kā vēl var.) un vecuma vilšanos.