Man šausmīgi sagribējās kaut kur aizbraukt kopā ar Dārgo. Jo vispār tas ir jocīgi - mēs esam kopā 6,5 gadus, bet patiešām kopā - divatā - mēs esam sasodīti maz.
Mēs jau 2,5 gadus neesam bijuši mājās tikai divatā. To es varu pateikt ar precizitāti līdz dienai, jo tieši tik ilgi mēs dzīvojam kopā ar manu slimo, paralizēto omi un viņas kopējām. Un būtībā tās ir gatavās kopmītnes. Kopēji kastroļi, vienmēr aizvērtas guļamistabu durvis, nekādu omulīgi piepīpētu virtuvju un nekādu death metal un orģiju divos naktī, ja nu uznāk tāds parāviens. Tas vienkārši sako.
Nu, un visi svētki, protams, tiek pavadīti jautru draugu kompānijās, un tam nav nekādas vainas.
Bet man šausmīgi šausmīgi gribas kaut kur aizbraukt. Tikai divatā. Katra reize, kad mums tas izdodas, ir tādi svētki. Patiešām svētki. Vislabākie.
Un katra sasodītā reize, šķiet, ir jāizplēš ar zobiem un nagiem.