Tiek atnesti pasūtījumi ”Rozengrālā” - Dārgā mežacūka un mans līdakas sacepums. Blondais, tievais meitēns, kas mūs apkalpo, vairākas reizes nobrīdina, ka panniņa, uz kuras uzlikts sacepums, ir ļoti ļoti ļoti karsta, nekādā gadījumā neaiztikt! Nogaršoju līdaku un secinu, ka tā aiz karstuma vis nelec no ādas ārā. Joka pēc piešauju pirkstu pie pannas. Pēc tam vēl vienu. Un vēl vienu, līdz gandrīz paņemu savu karsto pannu rokās.
Iespējams, kāds gurmans justos apvainots, bet mums tas likās visai stilīgs joks. Un garšoja ļoti labi (sacepums, nevis gurmans, joks vai panna). Turklāt man vienkārši ļoti gribējās vakariņas sveču gaismā - ar daudz daudz svecēm. Un tieši tādas es arī dabūju.
Un vēl es domāju par skaitļu maģiju. Mēs ar Dārgo esam kopā sešus gadus, tā ir tieši ceturtā daļa manas dzīves. Nez kāpēc gan es esmu vienīgais cilvēks, kas par to atklāti sajūsminās (pārējo reakcija parasti ir kaut kur ap „tu ziedoji ceturto daļu dzīves vienam vīrietim?!!?”). Tas gan arī ir visai uzjautrinoši.
Un vēl es domāju par to, ka līdzjūtība, kā zināms iznīcina iekāri. Bet iekāre savukārt iznīcina līdzjūtību. Un par to, cik jocīga tādā gadījumā ir pati mīlestības iespējamība.
Nu, kaut kā tā, vai.