Reizēm nākas dzirdēt, ka mazi, jeļi pamatskolu beiguši puisīši ar svarīgām sejām runā par to, kā būtu, ja būtu. Teiksim, "ja es nebūtu astotajā klasē tā dzēris, tā dzēris, un nodzēris tik daudz naudas, es tagad varētu nopirkt žiguli..." (šito es neizdomāju, šito es tiešām noklausījos no diviem ziķeriem).
Bet brīžiem arī man šķiet - ja es kaut šī gada pirmajos piecos mēnešos nebūtu ielaidusies visos tajos pilnīgi debīlajos strīdos, kuros man jāpierāda, ka zaķis nav kamielis, ka Padomju laikos Latvijā notikusi rusifikācija, ka dzīvei ne vienmēr ir augstāka jēga, ka atmest smēķēšanu nav viegli, bet ir vērts, ka zvaigznes nav pankūkas un ka man nav metru gara aste, es tagad būtu Nobeļa prēmijas laureāts. Vismaz.