09:23 pm
Bet vispār tūlīt būs otrā diennaksts, ko es bez cigaretēm, un tas pamatnoskaņojums ir visai jocīgs. Nevis kašķīgs - es biju gatavojusies uz to, ka kļūšu īgna un histēriska, un drošības pēc jau iepriekš atvainojos visiem pa labi, pa kreisi. (Tas attiecas uz privāto dzīvi, darbā es sev atrauju visas bremzes - neticami, bet takta un kautrības nobāšana zem tālākā ķisena darbā ar cilvēkiem nes apbrīnojamas sekmes - pāris skandāliuun visi beidzot dara to, kas viņiem jādara!!! Varbūt man vēl izdomāt beidzot algas pielikumu pieprasīt?)
Bet privātajā dzīvē - cibā, ar draugiem, ģimeni, garāmgājējiem uz ielas un veikalos, mīļotajiem, zvēriem un putniem debesīs - iestājies tāds... jūtelīgums, vai. Lielāko daļu laika es jūtos absolūti sentimentāla un patētiska.
Ja jums, teiksim, ir sanācis kādreiz smagi slimot - nu tā, ka temperatūra vismaz nedēļu stāv pie 39º, un līdzjūtīgajiem, kas apsēžas uz jūsu gultas malas, nosvīst dibens, kaut kāda infekcija vai vīruss, vai - tajā brīdī, kad jūs sākat veseļoties, kad viss vēl nav pārgājis, bet jau ir labāk, jau ir skaidrs, ka šoreiz laikam gan tomēr nost nemirsiet - nu tad iestājas tāda sajūta.
Un tu skaties apkārt ar tādām miklām acīm kā teļš pavasarī, un visu laiku ir tāda pusuzrobežas sajūta - viss aizkustina. Līdz asarām. Pilnīgi viss - gan priecīgais, gan skumīgais. Visur, pat ikdienišķākajās citu cilvēku darbībās tu piepeši saskati dziļāku jēgu, vai, un šī jēga ir brīnišķīga, un šie cilvēki ir tik sargājami, tik labi. Tik līdzīgi tev. Un tev iekšā viss vienkārši sāk trīcēt.
Tu atnāc mājās, un apskauj visus, kas tur ir. Kad tev jautā, kas noticis, tu saki - "es gribu mīļumu". Un tā ir svēta patiesība. Tev trīc iekšas, un vajag mīļumu. Vai arī tā - tu sēdi uz poda, visi pārējie jau guļ, zvana telefons. Tu izsteberē no wc, drēbes vairāk nolaistas nekā uzvilktas, pacel klausuli pēc iespējas fiksāk, lai neuzceltu visu māju, bet izrādās, ka zvanītājs vienkārši nokļūdījies. Vecāka sieviete jautā pēc Veročkas. Tu paskaidro, ka Veročkas te nav, un noliec klausuli. Un uzreiz nodomā, ka vajadzēja būt vēl laipnākai. Vecs cilvēks zvanīja, galu galā, tik daudzi veci cilvēki ir tik vientuļi, un viņiem nav neviena, kam zvanīt, bet šai sievietei ir, ak dievs, cik labi, ka ir, Veročka, piemēram, ir viņas draudzene, viņas ir pazīstamas jau ļoti sen, cerams, ka viņas sazvanīsies un parunās par tēvoča Vaņas veselību un par to, kā toreiz, pirms gadierm 20..., un tā tālāk, un tā tālāk. Ļoti jocīgi.
Lai gan jāsaka, kā ir - nav jau tā visas tās garastāvokļu maiņas un tīri fiziskās lomkas nekāda ziedu pļava, protams.