Shelly - Post a comment

shelly

06:17 pm

Kopš tā laika, kad apmainījos cibām ar dzeinu (izklausās pēc "reiz sensenos laikos, kaut kad krīta periodā", un sajūta ar maķenīt tāda), man ir divas ambīcijas. Pirmā - es audzēju matus. Un otrā - es audzēju raksturu.
Smieklīgi, bet viss tas eksperiments man radīja tādu sajūtu, ka ļoti daudzas problēmas un konfliktus dzīvē cilvēki sev sagādā paši. Vai arī nesagādā. Tik vienkārši. Un jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man sāka likties - draugi pie mums atnāk pa visādiem noslēpumainiem ceļiem, viņi vienkārši atnāk, atliek tikai nepalaist garām. Bet ienaidniekus mēs izvēlamies paši.
Protams, jūs varam minēt trīs reizes, kas aug ātrāk - raksturs vai mati. Pat ļoti balināšanas sabojāti mati aug ātrāk.
Es tiešām cenšos. Es cenšos nekasīties ar cilvēkiem, un neskatīties uz viņiem caur kaut kāda aizkaitinājuma prizmu. Es cenšos atvainoties cilvēkiem, kurus esmu aizskārusi. Katrs cilvēks taču galā ir daudz daudzveidīgāks, nekā liekas kaut kādu konfliktu laikā. Un patiesībā daudz labāks. Es ļoti cenšos vairāk par to piedomāt un nestrebt karstu.
Nu, un šodien atkal sākās. Nu jau ir divi cilvēki, kuriem man gribas iespert. Vienkārši pa īstam iespert, nevis virtuāli. Lai gan, iespējams, par progresu var uzskatīt to, ka viņi abi joprojām staigā bez zilumiem uz pakaļām, bet es sēžu te un pukstu par to, kā es gribu viņiem iespert, nevis eju un speru. Galu galā, arī tas ir kaut kas jauns.
Es ceru, ka mati būs smuki.