man patīk kalni pa gabalu, no attāluma. un nevis tāpēc, ka kāpt netiktos vai justos kā niecība, bet tādēļ, ka pietrūkst man tur dzīvības. nu, ir jau kaut kādi ķērpji līdz zināmam augstumam, bet tomēr. par maz. man patīk līdzenumi,- tāli, plaši pārkstāmi, zemām debesīm. jūras un ezeri, un migla. un kalni vai meži pie apvāršņa. jā, un tad tā niecības sajūta arī parādās, bet tā ir tāda iedvesmojoša un mierinoša.