Shelly - Post a comment

shelly

12:23 pm

Jā, un vakar es gribēju uzrakstīt šādas tādas pārdomas par TV saskatītiem niekiem, bet netiku pie datora. Tad nu tagad labošu, ko spēšu, un skaidrošu visu pēc kārtas. Vakar, rijot pretiesnu zāles, noskatījos divu raidījumus, kas pievērsa manu uzmanību.
Jāsaka - mani medijos vienmēr pamanās pievilkt kaut kas, uz ko tā veidotāji galīgi nav likuši uzsvaru. Tā, piemēram, ja es izlasu visu "Dienu"  no viena gala līdz otram, kas notiek visai reti, es tajā pamanu nevis sižetu par lēto kurpju aizliegšanu no Ķīnas vai partiju kārtējās džedaju cīņas, bet, piemēram, vienu teikumu rakstā par leikēmijas slimnieku, teikumu, kas apgalvo, ka pēc ārstēšanas puisim izmainījusies asinsgrupa. Izlasu un palecos krēslā - izmainījusies? Es līdz šim domāju, ka asinsgrupa nu gan ir kaut kas tāds, ko dzīves laikā izmainīt nevar, atšķirībā no krūšu izmēra, deguna formas un auguma garuma, kas kā zināms, mainās visai patvaļīgi. Bet izrādās, ka var. Un es par to brīnos vēl krietnu laiku. Lai gan tas galīgi nav tas, ko avīzes veidotāji ir gribējuši man ar to visu pateikt.
Pirmais, ko vakar nosakatījos, bija TV5 "ČP", un  visvairāk mani satrauca sižetiņš par kādu vecāku onkuli. Onkulis tika parādīts kā ļergas dzērājs, kurš turklāt uzdūries uz absolūti brīnumaina dzēriena - pēc nelielas iedzeršanas tu esi visai skaidrs uz kājām, bet smadzenes tev iztīrītas kā zīdainim. Onka to uzskatām apliecināja - nevarēja atcerēties, ka viņu sauc, par ko sūdzējies, kāpēc izsaucis ātro palīdzību, kur dzīvo, un kur vispār šobrīd atrodas (paskaidroju - viņš atradās ātrās palīdzības mašīnā). Veco nolamāja par NLO un aizveda nezināmā virzienā, uz atskurbtuvi, vai.
Bet es sēdēju un domāju - cik bioloģiski tas vispār ir iespējams? Vai ir iespējams, ka alkohols netraucē tavu ķermeņa koordināciju, tu esi mierīgs un stabils uz kājām, fiziski darbojies sakarīgi, paši mediķis atzīst, ka esi iedzēris nedaudz, toties alkohols atņem tev jebkādas atmiņas spējas, izkompostrējis smadzenes un sakoncentrējis visas piecas promiles tikai smadzenēs?
Jāatzīst, man tas neliekas ticami. Ja jums liekas, ka tā tomēr var notikt, labprāt dzirdēšu.
Man gan ticamāk liekās, ka onkam vienkārši ir Alcheimera slimība. Cik es saprotu, ar šo kaiti cilvēki apmēram tā arī uzvedās - atmiņa ir viņu vājā vieta, un viņu aizmāršība padara viņus komiskus un bīstamus. Taču tādā gadījumā izrādīt viņu pa TV kā deģenerātu un visādi apsaukāt ir vienkārši ļoti nesmuki. Jo nekā komiska te nav - te ir smagi slims cilvēks, kas pēc pāris gadiem nomirs, un ar vodkas glāzīti pēc pusdienām tam nebūs nekāda sakara.
Secinājumi: labi, žurnālisti duraki. A ko tie mediķi domāja? Viņiem tiešām tas nelikās aizdomīgi, nevienu pašu brīdi?  Vai vienkārši viss jau līdz brošai?
Biju visai saniknota.
Sižets numur divi - "Mājokļu jautājums". Rāda mākslinieku pāri, kam remontēs viesistabu. Stāsta par viņu hobiju - kalnos kāpšanu.
Velns, kā es sailgojos pēc kalniem. Johaidī, ja kāds ir ar mieru padarīt mani laimīgu, lai dod man kalnus. Visādās izpausmēs un formās, tikai kalnus, kalnus, kalnus. Ir cilvēki, kam nepatīk kalni - it kā nospiežot, liekot justies niecīgiem. Bet mani apziņa, ka telpas, kur tu vari aiziet/aizskriet/aizrāpot/aizlēkt vai vienkārši skatīties, līdz acis izkrīt, šīs telpas ir neaptverami daudz - uz augšu, uz leju, pa labi, pa kreisi - mani šī apziņa piepilda ar pilnīgi iracionālu un pār malām plūstošu prieku.
Izdomāju, ka gribētu pamēģināt nodarboties ar alpīnismu. Nu, vai vismaz uzkāpt kādā mazliet lielākā kalnā. Teiksim, līdz 25 gadu vecumam.