Shelly - Post a comment

shelly

05:04 pm

Vēl mums bija ideja uzrakstīt JRT apmeklētāja drescodu - kā apģērbties pēc rūdīta teātra mīļa. Tātad: svārki garumā līdz celim, teiksim, ar nelielu mežģīni vai kādu citu caku, pieguļoša žaketīte vai džemperītis, gari zābaki, kādi smalki, pārdomāti aksesuāri, gluds matu vilnis, raga brilles a la Helēna Demakova, pietrūkst vēl tikai ūsu. Un pats galvenais - sejas izteiksme. Tādu sejas izteiksmi nevar nopirkt par naudu. Tā maķenīt atgādina 90. gadu topmodeļu bargās sejas - reiz kāds modes eksperts šādu sejas izteiksmi skaidroja ar modeļu kādreizējo zemo profesionālo prestižu, respektīvi, nabaga meitenes visi pieskaitīja pie prostitūtām, tā nu viņas līdz šai baltai dienai staigā ar lepni izslietu degunu, tā teikt, "tu pat nedomā, un ja domā, labāk padomā vēlreiz".
Visādā ziņā es ar saviem īsajiem svārkiem, kas jeļe apsedz pakaļu, un pat to tikai tad, kad stāvu taisni, plato džemperi, vienu auskaru ausī (pardon, taisoties uz teātri es pa vidam ēdu vakariņas, un vispār steidzos) un bažīgo ģīmi neapšaubāmi izcēlos.
Vēl daži vārdi drescode sakarā. Tā nav nejaušība, ka runa iet tikai par brunčiem. Vīrietis, man liekas, gandrīz pēc definīcijas nevar izskatīties pēc rūdīta teātra apmeklētāja. Piemēram, man pretim sēdēja trīs kungi - divi jauni, viens vecs, visi ģērbti kaut kā galīgi nemanāmi, kaut kādas džinsiņas un džemperīši, un visiem sejā tāds mulsums, ka tikpat labi viņi varētu atrasties uz mēness. Nekāda rūdījuma, nekāda intelekta sejā, nekāda pārākuma, nekāda piederīguma vietai un laikam. Tikai tīrs mulsums. Klasisks teātra apmeklētājs vīrietis, manuprāt, ir tips, kam sieva sasējusi kaklasaiti un aizvilkusi uz teātri aiz rokas, un viņa vienīgais prieks tur ir starpbrīdī bufetē izdzert 50 g.