07:13 pm
Uz kalna ļoti labi.
Pat tad, ja visur ir šausmīgas rindas, gan uz nomu, gan uz bufeti, bet nevar tak slēpot, ja tu esi nomodā jau stundas 11, bet vēl nekā neesi ēdis, un nevar slēpot, ja nav inventāra, bet zābaki ir par maziem, kājās vismaz uz pusstundu sametās tādi krampji, ka vai jābļauj, pēc tam zābakus gandrīz vairs nevar dabūt nost, kājas galīgi piepampušas, trīs reizes jāiet pārregulēt slēpes, lai varētu tās piestiprināt, un tad tu esi nosvīdis vēl pat neizkustējies no vietas, pazūd talons, kas ļauj braukt ar bugeli, un tu ar šausmām secini, ka neatceries, kā vispār tam visam bija paredzēts notikt.
Bet uz kalna ir ļoti labi. Tikai ātrums, tu, sniegs, sīkas grumbas tajā, un slēpes, viegla tumsa vai spoža saule, viss pārējais aizmirstas ļoti ātri, tiešām. Un vienīgais, ko tu brīnumainā kārtā atceries uzreiz - kā tam visam bija paredzēts notikt. To tu atceries uzreiz un visu laiku, pavisam droši un nemaldīgi.
Bet tad tu nokāp lejā, un kāds uz tevi sarūc, ka tev nav laika priekš viņa, un pareizi vien ir, cilvēkiem ir jāvelta laiks. Un kāds, kam tu uzticējies, par tevi ir vienkārši aizmirsis, vispār vairs neatbild un nedod nekādas zīmes, varbūt, ja tev būtu lielāka pieredze ar gadījuma seksu, tas neliktos nekas tik briesmīgs - mēs vienkārši atkalinājāmies, darijām labprātīgi, mums to vajadzēja un mums tas patika, pēc tam braucām katrs uz savām mājām un aizmirsām to visu, bet tev tādas pieredzes nav, un mieles ir briesmīgas. Kāds, kam nebija nekāda pamata tev darīt ļaunu, ir tevi čakarējis, un melojis, acīs skatīdamies, un tu gandrīz vai noticēji, un naktīs tu tādēļ grozies pa gultu un šausminies. Vēl kāds ir uz tevi sapūties un vispār vairs ar tevi nerunā, un, pareizi dara, nav ko uzvesties tik bezkaunīgi.
Tas viss uzvedina uz aizdomām, ka cilvēki pēc būtības to vien dara, kā kāpj cits citam uz varžacīm un ka sāpes ir viņu galvenā nodarbošanās.
Bet arī tas pāries, protams.
Man liekas, cilvēki par maz brauc uz kalniem.
Uz kalna ļoti labi.