Bet viena detaļa vakar bija interesanta. Tā kā dzīvoju izteikti krieviskā rajonā, tad visus iepriekšējos gadus ražena uguņošana tika rīkota pēc Maskavas laika. Šoreiz ap 11 noskanēja tikai daži blīkšķi. Toties uz 12 tika šauts raženi, lai gan vismaz Daugavmalā, kur aizgājām, mēs ar Dārgo laikam bijām vienīgie latviski runājošie personāži.
Uz pašām beigām atnāca pat kāda visai iereibusi dziedoša kompānija, sākumā domājam, ka krievi, tak izrādījās lietuvieši. Toties viņu dāmas dziedāja Latvijas himnu. Kā lai citādāk izskaidro bļāvienus "urā, Lietuva, urā".
Vot, tāda tā integrācija. Sīkums, bet patīkami.
Patīkams sīkums bija arī žonglējošais Šlesers, un sēri dziedošais un ģitāru strinkšķinošais Gundars Bērziņš, un sazāģētais Lembergs. Tu, cilvēks, skaties uz to visu un sajūties kā mājas viesības, kur Ministru Kabinets atraisa kaklasaites vaļīgāk un strādā dažādas miļas muļķības, kas tik tuvas katra cilvēka sirdij.
Nepatīkams sīkums bija "Rīgas sarkanais šampanietis", kas bija tik riebīgs, ka šodien droši vien tiks atdots bomžiem. Es gan brēcu, ka nevajag, noindēsim vēl kādu ar savu žļergu, un ko tad. Varbūt š. apvainojās, ka tika dzerts no graņonkām.