Man, jāatzīst, ir aizspriedumi pret cilvēkiem, kuri uz augstās mākslas tempļiem stiepj līdzi dzīvniekus. Pirms daudziem gadiem manā iepriekšējā darbiņā arī ielidoja tāda liela, resna un svarīga "karaliene" ar četrkājaino "mantinieku", kam visi lēkāja apkārt, sajūsmā spiedzot un beigās padzirdināja no manas zupas bļodas (!!!). Es to joprojām to ar riebumu un šausmām atceros.
Līdz ar to man radās sajūta, ka šādiem cilvēkiem apkārtējie nereti vispār nav nekas, salīdzinot ar viņu suni (kas, protams, tā arī varētu būt, visai loģiski, bet nav patiešām nekādas vajadzības to visu laiku tik uzskatāmi demonstrēt).