Šodien māsa mani aizveda uz meikapa meistarklasi. Respektīvi, vispirms ar ļoti piemīlīgu stilisti pusstundu parunājāmies par saviem paradumiem, micelāro ūdeņu ļaunumu un tonika nepieciešamību, un pēc tam 2 stundas ziedām sev uz sejas (vai kakla) visu pēc kārtas - praimeri, tonālo, konsīleri, pūderi, bronzeri, izgaismotāju, vaigu sārtumu, atkal bronzeri un izgaismotāju, šoreiz uz plakstiņiem, uzacu krāsu, skropstu tušu, lūpu zīmuli, lūpu krāsu, atkal konsīleri, lai notušētu to, kas sagājis šreijā, un beigās mūs vēl nopūta ar kosmētikas fiksatoru. Rezultāts, bez šaubām, ļoti iespaidīgs.
Lūpu krāsu es tāpat ļoti ātri apēdu tuvākajā "Ezītī" kopā ar keskadilju un saviesīgām pļāpām par to, ka, piemēram, vecākus nevajag salīdzināt - ne savstarpēji, ne ar citiem vecākiem. Bērnus taču nedrīkst salīdzināt, ne? Nevajag, tas nav pedagoģiski. Ar vecākiem vajadzētu būt tāpat. Un vēl mēs drusku fantazējām par to, cik labi būtu arī vecākus vismaz reizi gadā atrādīt kādam kompetentam ārstam un pakonsultēties: "Dakter, manējie vislaik diktē, ko man vilkt - vai tas ir normāli? Vai šajā vecumā tā jābūt? Un, sakiet, vai manējais gadienā pārāk daudz nedzer? Vai zobu skaits ir atbilstošs vecumam? utt" Un, tad dakteris, teiksim, pagrozītu galvu un teiktu: "Bet ko tad jūs gribat, kas jums mugurā, pilnīgs ārprāts - kā lai te nedzer".
Vārdu sakot, es joprojām esmu absolūti izsmēlusies, bet šī bija laba diena, paldies, māsa.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |