Šovakar man sāp astes kauls. "Dievu mijkrēšļa" mūzika ir tiešām ļoti skaista, bet apmēram piecas stundas gara. Pa vidu, par laimi - vai par nelaimi - ir divi starpbrīži. Tātad, viss kopumā tas aizņem 6 ar pusi stundas, un ja pieskaita pucēšanos un ceļu, tad principā - visu dienu.
Visabāk man patika orķestri un diriģente - jauna, skaista un blonda. Un galvenais ļaundaris, lai gan viņam, nabagam, šķiet bija lauzta kāja, bet to es sapratu tikai uz izrādes beigām (vajag taču mācēt iznest lauztu kāju ar tādu šarmu, lai ģipsis izskatītos pēc kostīma / tēla neatņemamas sastāvdaļas), un viņa pusmāsa - tāda pa pusei Bārbija, pa pusei padomju bufetniece. Ar viņu es identificējos pavisam dabiski.
Režija, diemžel sūkāja, kā jau kritiķi bija laipni atzīmējuši. Bija pāris skaistas vietas. Un bija diezgan daudzas pavisam baisas vietas. Skaistākajas vietās vienkārši nebija skaidrs, kāds tām sakars ar sžetu. Riebīgajās vietās radās iespaids, ka režisors vienkārši ņirgājas par visu un visiem, turklāt pat ne pārāk pamatoti, asprātīgi vai svaigi.
Bilde, kurā (vidū un pa labi) redzami divi mani mīļākie tēli, viens no viņiem - skatuves kostīmā bez ģipša.
( ... tālāk ... )
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |