Antonio Hosē Bolivars Proanjo izņēma mākslīgos zobus, rūpīgi ievīstīja tos lakatiņā, un, nepārstājot lādēt traģiskā notikuma aizsācēju, nelaimīgo gringo, kā arī alkaldu, zelta meklētājus un visus tos, kas apkaunoja viņa Amazonijas šķīstību, ar vienu mačetes vēzienu nocirta resnu zaru, pret kuru atbalstīties, un devās Elidilio virzienā, uz savu būdu un pie romāniem, kas par mīlestību stāstīja tik skaistiem vārdiem, ka ļāva reizēm aizmirst par cilvēku nežēlību.
- Tu taču lasi, vai ne?
- Kaut ko.
- Un ko tu lasi?
- Romānu. Bet paliec klusu. Kad tu runā, liesma sakustas, un man sāk kustēties burti.
Otrs pavirzījās nostāk, lai netraucētu, bet sirmgalvja veltītā uzmanība grāmatai bija tik liela, ka viņš nespēja palikt vienaldzīgs.
- Par ko tā ir?
- Par mīlestību.
Izdzirdējis šādu atbildi, otrs pienāca klāt vēl lielākā ziņkārībā.
- Nelej! Par bagātām, gribošām mātītēm?
Sirmgalvis ar troksni aizcirta grāmatu [..].
Man liekas, mūsu mākslinieks sācis uzskatīt mani par savu čomu. Mēs sēžam pie viņa kabinetā un kratām paciņas pie "Pidori, pidori". Bet vakar, kamēr kārām plakātus, aukstam lietum mežonīgi līstot uz galvas, viņš vismaz piecas minūtes man kratīja sirdi par tēmu: "viss ļaunums manā dzīvē no sievietēm". Tīri vai nezināju, ko piebilst.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |