Droši vien šņabis būtu lētāks par to kvantumu pārtikas, ko šovakar iegādājos. Un vieglāks arī. Bet es spēju tikai bezspēcīgi atvicināt roku.
Braucu mājās un tēloju, ka mani nav. Jo tramvajā bija iekāpis paziņa, labs cilvēks, normālas attiecības, nekādu drāmu vai traumu, bet man vispār vairs nebija spēka visādiem small talk. Vispār nebija. Par ko gan mēs visu ceļu runāsim, dievs augstais. Tāpēc es sagumu sēdeklī, un visiem spēkiem, kuru vairs nebija daudz, noliedzu savas eksistences faktu un cerēju, ka viņš nepagriezīsies. Un rullēju šurpu turpu radio pleijeri. Līdz aizrullējos līdz Zemfirai, un aizdomājos, nez, no kurienes radies izteiciens "mama Amerika", pilnīgs aburds taču, kāda krievam Amerika mamma, bet laiku pa laikam kas tāds dažādās krievu dziesmās parādās?
To es kādu dienu pat izpētīšu.
Paziņa nepagriezās. Vai arī viņu mocīja līdzīga rakstura pārdomas.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |