Gribēju ierakstīt priecīgu pukstu par to, ka atgriežos padsmitnieka vecumā. Jo lielāko daļu savu padsmitnieka gadus es pavadīju lasot. Man nebija neviena drauga, es nekur negāju, es lasīju. Es lasīju, lasīju, lasīju, lasīju, lasīju, visu pēc kārtas, bez jebkādas izškirības, no klasiķiem līdz pēdējām sēnalām. Grāmatas es vienkārši riju neiedomājos daudzumos. Tā jau tas nav nekas slikts. Vakar gulēt, piemēram, aizgāju pusdivos naktī, jo bija līdz galam jāizlasa "Šerloka Holmsa testaments". Nebija pārāk labs, bet ap pusnakti vienatnē lasot tomēr palika riktīgi bailīgi, un tad jau bija skaidrs, ka miera nebūs, kamēr ļaundaris nebūs atrasts.
Bet šorīt es neesmu priecīga. Realitātei es diez kā nederu, tā man sāk likties.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |