Kāda laime, ja dzīvesbiedru no rīta moka bezmiegs - viņš var sacept kartpeļus brokastīm, piemēram.
Pēdējā manas dzīves stunda ir bijusi neprātīgi saspringta.
Tātad, nolēmu šovakar aiziet uz biliotēku, nodot izlasitās grāmatas, paņemt jaunas. Bibliotēka strādā līdz sešiem, tāpēc disciplinētu izgāju no darba piecos, pamāju ar rociņu vadībai, kas aizrikšoja pēc saldējuma garam un produktīvam vakaram, un sāku gaidīt tramvaju.
Un gaidīju. Un gaidīju, un gaidīju, un gaidīju.
Tramvaja nebija.
Nervozi blenzu pulkstenī un centos nelādēties. "Sardzēs", ko taisījos nodot bibliotēkā, bija speciāli noteikts nelādēties. Visi lāsti kā melni virpuļi riņķo ap saņēmēju galvām, un čakarē planētas līdzsvaru.
Tramvajas pienāca mazliet pirms pussešiem.
Bez piecpadsmit sešos es izkāpu no tramvaja pie mājas, un - cik nu ātri augstie papēži ļāva - lēkšoju mājup - pēc grāmatām. Pēc piecām minūtēm es atkal stāvēju pieturā un staipīju kaklu, meklējot kaut ko, kas varētu mani aizvest uz biliotēku. Un lādēju, lādēju, lādēju visu RS, trmavaju vadītājus, 7. tramvaja vadītājus, mehāniķus, viņu mātes, vecmāmiņas, un vecmātes, un visus, ko vien varēju iedomāties. Principā prātīgi būtu iet mājās un likties mierā.
Nāca Salaspilietis, es samaksāju 50 santīmus par vienu pieturu. Nolēkšoju atlikušo attālumu - lādoties nu jau ar visnejaukākajām miesas kroplībām, no visas savs mazās, melnās sirds -, uzmetos pa trepēm...
Un paspēju.
Tagad man ir sačakarēta karma un vairākas visai dīvainas grāmatas (jo ko gan tu, cilvēks, tādā ātrumā vari pagrābt?).
Uf.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |