Viņš nāk man pretim pa ielu un piepeši, līdz sāpēm skaidri, es redzu, ka mēs esam mainījušies. Ārēji, iekšēji, emocionāli, fiziski, finansiāli, profesionāli, pilsoniski un intīmi, un kā tik vēl nē, desmit gadi ir garš laiks, ļoti garš, viss mainās un neviens no mums, vairs nav tas, kas bijis, pat šī iela, pat visa šī pasaule vairs nav tāda.
Un piepeši tieši tas man ļauj cerēt, ka patiesībā nekas nav mainījies. Jo: es joprojām esmu turpat, lai gan cita, un skatos turpat, un viņš - lai gan arī pavisam cits - arī ir tur pat, kur kādreiz, turpat, manā skatienā.
Tādos brīžos es naivi iedomājos, ka varbūt tomēr, varbūt viss tomēr nebeidzas, nenomirst un nesalūst?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |