Nav nekā, ko rakstīt. Dzīvoju ļoti labi. Mierīgi. Lielākie satricinājumi - pusaudžu romāns par klonēšanu un digitāli vadāmiem cilvēkiem "Skorpiona nams" (par divi lati nopirku Zvaigznē) (man vispār ir Viedoklis ar lielo V par to, kā klonēšana tiek atspoguļota masu medijos, visādas pinkšķošās Skārletas u.c., kā saka mans ārzemju kolēģis (ar tādu izteiksmīgu vācu akcentu) "Sū-ū-ū-ds", bet šis, lai gan nav nekāda māksla, ir tiešām aizraujošs) un kolēģe, kas vakar nolēma mest lieku klīrību pie malas un visam kolektīvam nodemonstrēt savus plikņa foto. Pavasaris.
Šodien visu dienu skaidroju ārzemniekam kolēģim, ka Jāņu naktī jāliek sikspārnis skudrpūznī, jātur, līdz skudras visu miesu no kauliem noēdušas un tad jāsprauž nadziņi drēbēs iecerētajām, tā varot pieburt un noturēt. Bet viņš nekādi nevar iebraukt.
Lai tie snobi saka, ko grib, man NABUUUUHOOO (jeb Nabuko) patika. Protams, bija jau tas izbāztais piekūns smieklīgs, un, kā norādīja Mamā, Zakarijas zizlis visvairāk izskatījās pēc hokeja nūjas, bet man tomēr patika. Tiešām patika. Varbūt "Pīķa dāmai", teiksim, ir labāka režija, mūsdienīgāki risinājumi un citas labas lietas, un beigas man pat patika, viss savilkās un salikās pa plauktiem, bet skatījos es trešdien to pašu "Pīķa dāmu" un žāvājos skaļā balsī, skaļā un atklātā, bet cilvēks man blakus pavisam aizmiga, bez epitetiem, vienkārši aizmiga un neredzēja grāfienes nāvi, bet smieklīgajā, vecmodīgajā "Nabuko" es skatījos uz skatuvi un jutos neticami, neticami pacilāta gandrīz visu laiku. Smieklīgi, bet fakts, tāda tā skatuves maģija.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |